Tu zīmēji gleznu. Es skatījos. Tā bija glezna par visu. Mans skatiens maldījās starp detaļām. Es meklēju sevi, bet nevarēju atrast. Varbūt es esmu noslēpts kā zaļš hameleons zaļā lapotnē? Varbūt esmu ieniris tajā upē?
- Ko tu meklē? - tu jautāji.
- Es meklēju sevi, - es teicu.
- Tevis tur vēl nav, - tu atteici un turpināji zīmēt.
- Hm, bet es gribu tur būt. Tur taču ir viss! Kā man tur nokļūt? -
- Uzzīmē sevi pats, - tu smaidot teici.
- Bet es neprotu zīmēt. Es neesmu gleznotājs, man nesanāks. -
- Tas ir tik vienkārši. Skaties - punktiņš punktiņš komatiņš domuzīme aplociņš ... -
Es pamēģināju. Kaut kas nebija pareizi.
- Tas neesmu es. Es nepavisam neesmu tāds, - biju sapīcis.
Tu ieskatījies manī dziļi, dziļi ar savām bezgalīgajām acīm un tad klusi teici:
- Tiešām. Tu neesi tāds. Neviens nav tāds. -
- Taču kāpēc tad daudzi sevi tā zīmē? - es nelikos mierā.
- Jo tā ir vienkāršāk. Jo tā var labāk iederēties un saskanēt kopā. Jo daudzi sevi tā redz. -
- Bet ko tad man darīt? Es nevaru sevi tā zīmēt, es tā sabojāšu gleznu un man tajā nebūs vietas! - es sūdzējos.
Un tu teici:
- Tev jāmācās zīmēt citādi. -
Un tu man iedevi otas, zīmuļus un krāsas. To pašu, ko visiem. Un man bija jāzīmē. Un es zīmēju.
Gadi gāja, es zīmēju.
Es vēl arvien zīmēju.
