Pirksti drudžaini klabināja vecās rakstāmmašīnas taustiņus. “Eh, jau tā maz laika, un vēl jāmokās ar tādu aizvēsturisku rīku,” viņš pukojās. Milzīgs pulkstenis pie sienas haotiski skaitīja sekundes.
Bija jāraksta izjusti, patiesi. Viņš vēlējās, lai beidzot sanāktu kaut kas tāds, ar ko pats būtu apmierināts. Patiesība nav vienkārša, taču pārāk sarežģīt arī nebūtu labi, jo tad nebūs ticami. Pirkstus sāka vilkt krampjos, un viņš tos – pirkstus, nevis krampjus - uz mirkli noņēma no taustiņiem un izstaipīja.
“Nu tā, būs gatavs,” viņš nosprieda un uzmeta skatu pulkstenim. “Knapi paspēju!”
--------
Guntis pamodās dažas minūtes pirms modinātāja signāla. Puisis nesteidzās atvērt acis, bet vēl brīdi gremdējās patīkamajā miega neziņā. Tomēr galvā sāka uzmācīgi rosīties “darba domas”, un viņš saprata, ka rīts ir nepielūdzami klāt. Viegla nopūta, izstiepšanās, lai locītavas tā patīkami nokrakšķ… Re, modinātājs jau zvana. Roka automātiski pastiepjas un izslēdz uzmācīgi skaļo tarkšķi. Guntis bija īpaši sameklējis šo skaņas signālu. Tas viņam atgādināja bērnību – tieši tā reiz skanēja mammas vecais modinātājpulkstenis.
Apģērbties, nomazgāties – sākas pavisam parasta darba diena. Aiz loga debesis bija neiedvesmojoši pelēkas. Guntis nesteidzīgi iešļūca – jo kājas pagaidām nebija līdz galam pamodušās – virtuvē un ielēja pieņemami netīrajā krūzē karstu ūdeni no termosa. Iemetis krūzē tējas maisiņu, viņš atvēra ledusskapi, novērtēja lietu kārtību un pēc nelielām šaubām paņēma jogurtu un sieru. “Vēl klāt rika baltmaizes, un brokastīm pietiks”.
“Galvenais slēdzis” klusi nopaukšķēja un iemirdzināja savu sarkano aci. Sāka pamosties maršrutētājs, datori, ekrāni. Pa to laiku Guntis veica rīta rosmi – atspiedieni, pietupieni. Nosvīst nebija vērts, tāpēc viņš centās nepārcensties.
Ekrāns sagaidīja ar sastingušu kadru no filmas, ko Guntis vakar nebija pabeidzis skatīties. Viņš klusi nopūtās un aizvēra video atskaņotāja logu.
Guntis iekārtojās savā mīļajā krēslā, kas bija tieši tāds, kādam jābūt labam darba krēslam – tas nebija ērts, bet bija gandrīz vai nejūtams un prata ļodzīties un šķobīties, kā vien sēdētājam gribējās.
“Tā, kas mums šodien ir ieplānots?” Kalendāra līnijās kā vientuļi zvirbuļi uz vadiem sēdēja ikrīta atskaites sapulce un piegādes plānošanas sapulce pēcpusdienā. Līdz pirmajai sapulcei vēl bija desmit minūtes. Varēja pagūt izskriet cauri e-pasta ziņojumiem. Šodien pasta kastē nebija nekā ievērības cienīga, tikai automātiskas atskaites par veiksmīgu atjauninājumu publicēšanu serveros. Nekādu pārsteigumu. Garlaicīgi, bet labi.
Drīz pēc rīta sapulces saziņas programmas logs izleca priekšplānā un austiņās atskanēja signāls. Zvanīja Arnolds.
- Sveiks. Vai tev tagad būs brīdis parunāt? Man te viena ķibele, mokos jau gandrīz stundu. -
- Labi, varam apskatīties. Kas tev tur ir? – Guntis jautāja. Kaut kur prāta dziļumos sāka tā patīkami pukstēt – bet ja nu kaut kas interesants?
Arnolds ieslēdza sava ekrāna demonstrāciju.
- Redzi, te var izveidot jaunu pasūtījumu, un tad palaižas vairākas procesu plūsmas. Testeri žēlojas, ka reizēm dokuments netiek izveidots, bet es nekādi nevaru pieķert tādu gadījumu. Man vienmēr viss nostrādā korekti. Vai tu vari, lūdzu, uzmest aci? Te būs uzdevuma numurs, kur pēc tam vari piefiksēt patērēto laiku. –
Kaut kur Āfrikas džungļu dzīlēs sākās medību rituāls, sievas krāsoja vīriem uz ķermeņa īpašas kaujas krāsas, šamaņi dobji dziedāja, bērni sita bungas… Arī Guntis sajuta spēka pieplūdumu un saberzēja rokas.
- Labi, papētīšu, pēc tam došu ziņu, - viņš teica.
- Paldies, gan jau tev izdosies kaut ko izrakt! – nopriecājās Arnolds un beidza zvanu.
Guntis iedarbināja servera puses projektu un izvietoja dažus pārtraukumpunktus. Pagaidām viss izskatījās korekti, pasūtījums tika saņemts, dokumenti parādījās datu bāzē. Viņš pakasīja galvu. Hm, varbūt iemesls ir otrā galā? Atvēris pārlūka puses projektu, Guntis ātri atrada vietu, kur tika sūtīti dati uz serveri. “Tā, kas mums šeit notiek?”, viņš klusi murmināja, kamēr ausīs skanēja iztēlotā bungu rīboņa. Kaut kas te bija aizdomīgi. Lūk, šeit varēja rasties paralēlo procesu pārklāšanās.
Guntis vēl dažas reizes iedarbināja procesu un izgāja pa soļiem. Kaut gan viss notika gludi, Guntis jau juta, ka bulta ir nomērķēta precīzi. Vajadzēja tikai lēni, piesardzīgi pietuvoties… Viņš ieslēdza tīkla ātruma ierobežotāju. Jā! Te nu viss nobrūk un dokumenti tiek sajaukti vietām. Bulta trāpīja precīzi kokosriekstā. Guntis taču bija miermīlīgs un negribēja slepkavot dzīvniekus. Eh, kāds divkosis - kotletes taču viņam garšoja diezgan labi.
Kad iemesls bija atrasts, kļūdas labojums aizņēma tikai dažas minūtes. Pēc tam kompilēšana gan lika pagaidīt. “Laikam būs jāuzlabo dators,” Guntis nedaudz sapīka un turpināja ar pirkstiem nepacietīgi bungot kādu strauju dziesmu, kas nemanot bija iezagusies prātā.
Ne viss izdevās gludi. Gunta labojumam bija kāda nevēlama blakusparādība. Nācās vēl šo to pamainīt un pārkārtot. Beidzot process sāka darboties nevainojami. Guntis papildināja automatizētos testus, lai iekļautu šo negadījumu, un nospieda lielo, zaļo testu startēšanas pogu.
Testi beidzās veiksmīgi. Guntis iesaucās – Jā! – un veica galvu reibinošu apgriezienu datorkrēslā. Nenoliedzami, strādājot no mājām, viena no būtiskām priekšrocībām ir iespēja brīvi izpaust savas sajūtas. Lai vēl vairāk izgaršotu brīvību, puisis nometās uz grīdas un divdesmit reizes atspiedās. Āfrikas mednieki varēja doties mājās, un Guntis pieklājīgi aizvēra acis, lai nezinātu, kas viņiem tās par aizdomīgajām nastām uz muguras…
Atlikusī darba diena pagāja bez piedzīvojumiem. Guntis turpināja pievienot jaunus laukus ievades formā kārtējā “uzskaites sistēmā”. Pusdienās viņš uzsildīja vakar vārītos kartupeļus un vietējā lielveikalā pirktās kotletes. Pēc darba tika aizpildīta atskaite par dienas veikumu.
Guntis aizvēra visas darba programmas un izstaipījās, nedaudz bīstami atgāzies krēslā. Istabā iespīdēja nomaldījies saules stars. Atvēris logu, Guntis atspiedās pret palodzi un dziļi ievilka elpu. Pat galva nedaudz noreiba. Viņam patika nedaudz idilliskais skats – kokiem un puķudobēm piebērtais parks un tumšais ezers, ko starp tālākajiem kokiem varēja atpazīt tikai pēc atspoguļotā degošā saulrieta.
Nu ko, varēja turpināt skatīties vakardienas filmu? Vispirms gan viņš izskrēja cauri ziņu virsrakstiem, dažus no tiem atverot un pārlasot pa diagonāli. Nekā jauna šai pasaulē, tā vēl arvien turpināja attīstīties un vienlaikus jukt prātā. Pirms skatīties filmu, viņš vēl pārbaudīja abonētos video kanālus – bija dažas jaunas intervijas, dzīvesstāsti un tehnoloģiju ziņas.
Pie durvīm kāds zvanīja. Guntis satrūkās un piecēlās no mājīgi siltā krēsla. Viņš ieslēdza koridorā gaismu un ieskatījās durvju actiņā. Tur stāvēja kāda sieviete. Puiša roka pārslīdēja pāri matiem, lai pieglaustu dažas nepaklausīgas šķipsnas. Kā ar pārējo? Guntis vērtējoši paskatījās uz biksēm un piedurknēm. Tipisks mājas apģērbs, ērts, nedaudz paņurcīts un nodilis, bet vēl neprasās pēc veļas mašīnas. Ievilcis elpu, Guntis atvēra durvis.
- Labvakar! Man te kaimiņi stāstīja, ka jūs esat datorspeciālists. Varbūt varat, lūdzu, izpalīdzēt? Ja jums ir laiks, protams, - sieviete teica. Viņas balss skanēja klusi, bet plūstoši un pārliecināti. Taču rokas nodevīgi ņurcīja garās džempera piedurknes, liecinot par nelielu satraukumu. “Šķiet, ka neesmu viņu agrāk redzējis, tomēr laikam būs vietējā, ja jau atnākusi čībās,” Guntis sprieda. Sieviete bija jauna, aptuveni Gunta gados.
- Jā, varu mēģināt. Varbūt varat pastāstīt vairāk, kas par problēmu? – Guntis mēģināja iedrošinoši pasmaidīt.
Sieviete viegli ievilka elpu.
- Es tikai nesen pārcēlos te dzīvot un tagad mēģinu pieslēgties internetam. Telekoms aizvakar jau bija un teica, ka viss ir saregulēts, un telefonā viss tiešām darbojas. Taču datoru es atvedu tikai šodien, un tam internets nedarbojas. Es pievienoju datoru ar vadu, jo tā esot ātrāk nekā vaifai. Vai varat atnākt paskatīties? –
- Labi, vienu mirklīti, - Guntis atgriezās savā darbistabā un nedaudz parakņājās atvilktnē. Aha, te jau bija zibatmiņas puļķis ar dažādām diagnostikas programmām. Viņš iestūma to kabatā un dzirdēja klusu paukšķi, kad ierīce atsitās pret grīdu. “Oi, caurums…” Guntis pacēla zibatmiņu un pārbaudīja otru kabatu. Tā bija kārtībā, un zibatmiņa paklausīgi ieslīdēja savā vietā. Guntis izslēdza istabā gaismu un jau devās uz koridora pusi, bet pēdējā brīdī strauji pagriezās uz vannas istabu. Tur viņš nomazgāja rokas un pie reizes arī seju. Dienas nogurums tomēr prasījās pēc nelielas svaiguma devas. Atvēris sienas skapīša durvis, viņš atrada savu iecienīto odekolonu un nedaudz apsmidzināja kaklu, vēderu, paduses. “Nu būs pieņemami,” viņš nosprieda, pameta vannas istabu, paķēra atslēgu no plauktiņa un iznāca kāpņutelpā. Atslēga klusi noskrapstēja, un Guntis pavērsās pret sievieti.
- Paldies, ka piekritāt. Ā, mani sauc Baiba, - viņa teica, jau kāpjot pa kāpnēm augšup.
- Guntis, - viņš atbildēja.
Kāpiens beidzās divus stāvus augstāk. Sieviete atslēdza durvis un ieslēdza gaismu.
- Nāciet šeit, - viņa devās dziļāk istabā, un Guntis paklausīgi sekoja.
“Ērti un mājīgi,” viņš atzinīgi novērtēja, salīdzinot ar savu dzīvokli, kur lielākoties bija tikai ērti. Pie loga bija pusaizvērti aizkari, un uz palodzes varēja manīt dažus puķupodus. Vienā istabas stūrī bija dažas neizpakotas kastes un liels, puscaurspīdīgs maiss.
Dators atradās uz neliela galda istabas stūrī. Baiba to ieslēdza.
- Nu tā, te būs. Es pievienoju vadu, bet e-pasta programma nestrādā un lapas arī neielādējas. Sēdieties droši, dariet visu, ko vajag. Ja salabot būs ilgi, tad pasakiet, negribu jūs aizkavēt visu vakaru, – pati Baiba apsēdās uz neliela dīvāniņa blakus datora galdam un sāka darboties savā telefonā.
Guntis atvēra tīkla iestatījumus. Kur gan šoreiz kavējās gaidītā Āfrikas mednieku bungu rīboņa?
Viņš apskatīja formas laukus. Hm…
- Jūs teicāt, ka šis ir Telekom internets? Varbūt jums pie rokas ir līgums? Un kur atrodas viņu iekārta? –
Baiba brīdi pašķirstīja dokumentu kaudzīti grāmatplauktā un padeva Guntim lapu.
- Iekārta ir koridorā, tur, - viņa pamāja ar roku uz baltās, mirguļojošās kastītes pusi un atkal pievērsās telefonam. Guntis pārskatīja līgumu un uzmeta īsu skatienu iekārtai. “Nu jā, tas pats, kas man”.
Viņš pārslēdza kādu iestatījumu formā un to aizvēra. Pēc mirkļa datora skaļrunis klusi nodžinkstēja. Baibas skatiens pavērsās uz datora pusi.
- O, e-pasts darbojas! Lieliski! – viņa pietrūkās kājās un nostājās blakus Guntim.
- Jā, tagad arī lapām vajadzētu ielādēties, pamēģiniet, - Guntis piecēlās kājās un atbrīvoja vietu Baibai. Viņa apsēdās, piekārtojot džemperi. Garie mati noplīvoja Guntim gar seju, viegli pieskaroties degunam. Baibas pirksti klusi klikšķināja peles taustiņus, un ziņu portāls paklausīgi parādīja ekrānā savu raibo seju.
- Liels paldies! – viņas balsī skanēja ja ne prieks, tad vismaz atvieglojums vai apmierinājums. Guntis nedaudz aizturēja elpu. Tūlīt būs tas jautājums…
- Cik esmu jums parādā? -
- Nu ko tur, tas tikai tāds sīkums. Vienkārši jums bija palikuši ierakstīti vecie tīkla iestatījumi, es tikai ieslēdzu automātisku iestatījumu saņemšanu no maršrutētāja, jo Telekoms mums tā darbojas, – Guntis skaidroja.
Baiba bija uzstājīga: - Nē, nu vismaz es jūs uzcienāšu ar tēju un kūciņām, labi? -
Guntis piekrita, un Baiba aicināja viņu uz virtuvi. Arī tur bija redzamas nesenās pārcelšanās pazīmes – dažas kastes, neizpakota mikroviļņu krāsns. Baiba ieslēdza elektrisko tējkannu un sāka rosīties ap tējas paciņām. Guntis sēdēja uz taburetes un knibināja neredzamu diega galu bikšu vīlē.
Pēc brīža uz patīkamās koka krāsās krāsotā galda parādījās šķīvis ar kūciņām un divas tējas tases. Baiba apsēdās pretī Guntim.
- Nekas īpašs jau nav, vakar nopirku veikalā; cerams, ka vēl būs pietiekoši svaigas, - viņa noteica un pirmā paņēma kūciņu. Guntim tas bija kā signāls, un viņš sekoja Baibas piemēram. Kādu mirkli abi ēda klusēdami. Guntis ik pa brīdim mēģināja neuzkrītoši apskatīt Baibas seju. Viņu skatieni pēkšņi sastapās. Baiba mulsi pasmaidīja un pievērsa skatu kūciņai. Guntis atzina, ka viņas seja ir interesanta. Tai piemita dažas īpatnības, kas paliek prātā. Bedrīte te, grumbiņa tur, plankumiņš tur, viena uzacs nedaudz slīpāka, it īpaši smaidot. Baiba acīmredzot nevēlējās to visu noslēpt, aizkrāsot un izskatīties kā nogludināta Holivudas aktrise. “Drosmīga, nevērīga vai patstāvīga?”
Guntis ar nelielām bažām ielēja mutē pēdējo tējas pilienu. “Esmu nervozs, kāpēc esmu tik nervozs?” viņš nodomāja, jūtot, ka plaukstas sāk nedaudz svīst.
- Vai jūs te sen dzīvojat? – Baiba jautāja.
- Nu jau būs desmit gadi. Un varbūt varam uz “tu”, ja jau esam kopā dzēruši tēju? - Guntis jautājoši pieklājīgi smaidīja. Šķiet, ka Baibai nebija iebildumu pret tādu vienkāršu jociņu, viņa atsmaidīja pa īstam, atviegloti.
- Jā, tā noteikti būs labāk. Un kā šeit vispār dzīvojas? –
Jā, kā tad bija te dzīvot? Guntis sāka prātot.
- Nu… ir mierīgi. Kaimiņi netrokšņo, iela ir klusa, šoseja nav pārāk tuvu. Gaiss arī svaigs, laikam jau pateicoties parkam un ezeram. -
- Jā, man arī uzreiz iepatikās parks, kad izvēlējos šo vietu, – Baiba piekrītoši pamāja. Garo matu šķipsna noslīdēja pāri acij, un viņa to viegli norausa uz sānu.
“Viss kārtībā,” Guntis sevi mierināja, nostumjot dziļāk zemapziņā kņudošo nemieru, ko nedrīkstēja pakasīt, lai neuzplēstu līdz asinīm… Patiesība nekad nav vienkārša. “Nedramatizē, izbaudi mirkli, nekādu plānu, nekādu secinājumu.”
Saruna turpinājās arvien brīvāk, un Guntis sajutās drošāk. Viņiem ar Baibu bija daudz kopīga – grāmatas, kino, vienkāršs un pieklājīgs - brīžiem varbūt pat naivs - humors, nekādas augstprātības vai pārspīlētas izsmalcinātības.
Baibas telefons uz palodzes klusi iepīkstējās, un viņa uzmeta tam skatienu. Guntis sarosījās.
- Paldies par kūciņām, nu es laikam došos, – viņš novietoja tabureti zem galda.
Baiba arī piecēlās kājās.
- Paldies tev par palīdzību. Un bija prieks iepazīties. Ar labu nakti! – viņa teica, stāvot durvīs un vērojot Gunti aizejam.
Atgriezies mājās, Guntis pagatavoja vieglas vakariņas un ēdot dziļdomīgi košļāja, īsti nemanīdams garšu. Prāts atkal un atkal atskaņoja sarunu ar jauno kaimiņieni.
Pirms doties gulēt, viņš paskatījās filmu, pamazām apmiegojās un nomierinājās. Kopumā šī taču bija pavisam parasta diena. Un priekšā bija tikpat parasta nakts.
---
Jau atkal viņš atradās miglaini baltajā telpā. Uz galda stāvēja rakstāmmašīna, un tālumā pie sienas zibēja pulksteņa rādītāji. “Eh, vai tad nevarēja sagādāt datoru, atkal būs jāklabina ar šo te.” Taču īgnumam šoreiz pietrūka asuma.
Rakstītājs nopūtās, iesēdās savā nemanāmi ērtajā krēslā un bez steigas sāka rakstīt. Viņam piederēja visa nakts.
No rakstāmmašīnas lēni plūda lente, plata un gara kā ceļš, un uz tās bija rakstīts: “Es atkal pamodos dažas minūtes pirms modinātāja signāla. Atmiņas kā mierīgi vaļi lēni iznira no laimīgās miega neziņas. Tēja… kūciņas… Baiba… Bet ja nu tomēr?”
