Kur es liku kreiso roku?
Nekasies. Vai redzi durvis?
Kājas nepareizi lokās.
Balsij piemeties ir urbis.
Pamāj
tur, uz sienas pusi.
Sarāj
sevi reizi simto.
Dzimtā
valoda par grūtu
smagai mēlei.
Bēdz no spēlēm.
Strauji iesmejas aiz stūra
kāda balss, bet tu vēl trīcot
neesi no sava būra
izlīdis.
Bet es tā nedomāju.
Kāda jēga sapņu tēliem?
Baltā pilsēta tik cēla.
Ja vien būtu spēks bez gala
aizvest kādu prom no tumšām
alām,
kamēr rīta logā
lakstīgalas brīvdomīgi
pogā.
Aizbrauc autobusi.
Eņģelis no tava pleca
noslīd klusi -
svaru netur
pustukša piedurkne.
Bet es tā nedomāju.
"Ko tu baidies? Ko tu bolies
jocīgi uz mani?" Skola
sen jau beigusies, bet atkal
bezspēcīgā klusumā
dzimst kaut kas jauns,
un tās nav zvaigznes.
Kauns
par to, ka nepaspēji
apzinīgi aiznest
stikla konteinerā
iemest
asās lauskas.
Bet es tā nedomāju.
Es tam neticu.
Tavi mazie sasniegumi -
dzīves dzīru atlikumi.
Vari skriet ar pieri sienā,
vari nojaukt ritmu,
tik un tā tev nesasniegt,
ko kaimiņš Petja
spēja nodzert vienā dienā.
Vai nav pārāk ērta loma,
desmit kilogrami siltu ciešanu
kad tavā somā?
Bet es tā nedomāju,
es tam neticu.
Es tam neticu
vairs
tālās atmiņās
klusā pagalmā
uz segas.
Tev nevajag
manas aizelsušās atskaņas
blakus tavam
visaptverošajam
vispieņemošajam
murr murr murr.
Bet es tā nedomāju,
es tam neticu.
Es tā jūtu.
Komentārs:
Vai drīkst dzejot par bailēm, pazemojumiem, eksistenciālām šaubām un mazvērtības kompleksiem? Visi esam tikai cilvēki, un katram lielākā vai mazākā mērā ir jāiziet tam visam cauri. Ikdienā mēs par to bieži klusējam un tāpēc reizēm nemaz neuzzinām, ka blakus kāds jūtas slikti, bet maskējas ar smaidu, jo nevienam taču nepatīk drūmi cilvēki.
Uzrakstīt to, ko gribēju, nebija viegli, taču nevis emocionālā smaguma dēļ - tas viss jau ir tik pazīstams, ka vairs nemaz tik dziļi neskar. Šķita, ka pietrūkst vārdu krājuma un iztēles, lai nepateiktu visu pārāk tieši (jo tad taču nebūs interesanti 
), bet vienlaikus arī neaizrautos ar atsaucēm un tēliem, kas citiem neko neizsaka. Tomēr bez dziļi personīgām īpatnībām neiztikt - daži izteikumi, kas varbūt šķitīs domāti pārnestā nozīmē, patiesībā ir domāti diezgan tieši, un tie, kas mani labāk pazīst, tos pamanīs.
), bet vienlaikus arī neaizrautos ar atsaucēm un tēliem, kas citiem neko neizsaka. Tomēr bez dziļi personīgām īpatnībām neiztikt - daži izteikumi, kas varbūt šķitīs domāti pārnestā nozīmē, patiesībā ir domāti diezgan tieši, un tie, kas mani labāk pazīst, tos pamanīs.Tā kā stāsts ir par samudžinātu iekšējo domu kamolu, tad parotaļājos ar ritmu un atskaņām, vietām to ar nolūku salaužot. Uztveriet un mēģiniet to lasīt kā sirds skrējienu, kas brīžiem izsitas no pulsa. Domu aritmija Dalījums rindās reizēm nozīmē nevis jauna pulsa sitienu, bet gan vienkārši uzsvaru uz atskaņas.
Dalījums rindās reizēm nozīmē nevis jauna pulsa sitienu, bet gan vienkārši uzsvaru uz atskaņas.Vēl arvien šaubos, vai jums tas atgādinās kaut ko jūsu pašu pieredzē, vai tomēr būs pārāk svešs. Varbūt ir pat labāk uztvert to kā svešu sajūtu izpausmi, bet nevis sāpīgu atgādinājumu un sāls kaisīšanu savās rētās. Ja tas nemaz neaizskars, tad jums dzīvē ir neticami paveicies - novērtējiet to.
Iedvesma no "Hi Ren".
pilna pasaule identitāšu
tintes traips paraksta ailē
nevienam nevajag sirds nospiedumu
vissvarīgākais ir tavs pirksts
ezītis var gan rakt
gan nerakt
ja parakstījies un piereģistrēts
tad roc
politiski pārspīlēti patriotiskā pārliecība
piesprausta pie
mēles
lai ikviens zinātu
ka ir pareizā pusē
konvencijas konvekcija
komiteju komisija
konservatīvā konditoreja
Jelgavas cukurs tik salds
tas nekas
ka no Dānijas
paraksties
un klusē
vai protestē
tik un tā būsi jau noķēpāts
melnbalts
es skrienu sevī iekšā
te neviena nav
tikai skudras būvē pilis
es skrienu ārā
un meklēju visskumjākos cilvēkus
viņus var atpazīt pēc visgaišākā smaida
maskas
bet ārā - tur tikai rudens
jau izraudājis visas lapas
un kāda dziesma atgādina
ka visvairāk man patīk būt ziemā
ne ārā
bet iekšā
kur tumšs kamīns vēl arvien gaida malku
stāvu un brīnos
kā ziema ar vasaru cīnās
kā ļaunais ar labo
kāpj ikdienas kausos svērties
un cerību alkstošas sirdis grib vaļā vērties
stāvu un brīnos
kā sniegbalti mati mirkļus skaita
un tālā šūpulī vientuļa roka
tavu zaļo skārienu gaida
stāvu un brīnos
kā ziema ar vasaru cīnās
bet man aiz muguras
gudrinieks bārdā smejas
muļķīti, tā jau nav cīņa
tā ir deja
/Ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerēta, zīmēta un līmēta dziesma/
palaist
atdot citiem vējiem
to ko
satvert nevarēji
ļaut lai
uzplaukst nemanāmi
laime
svešā bilžu rāmī
viens no mums būs ilgi priecīgs
viens no mums būs mirkli niecīgs
tālumā just
lai neizkūst
krāso spilgtas vecās sienas
elpo dziļāk citas dienas
tuvumā just
lai neaizplūst
kļūdu
labošanas burvis
nenāks atvērt
slēgtās durvis
meklēt
atrast baltu rītu
piedot vārdus
nerakstītos
viens no mums būs ilgi priecīgs
viens no mums būs mirkli niecīgs
tālumā just
lai neizkūst
krāso spilgtas vecās sienas
elpo dziļāk citas dienas
tuvumā just
lai neaizplūst
/Ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerēta, zīmēta un līmēta dziesma/
Foto autors: Farinni, https://unsplash.com/@farrinni
kur ir tavi spēka vārdi?
nerībēti pērkondārdi
tālē zibens nomirdz klusi
zvaigžņu bākas iedegušās
satin domas drošā miglā
atmiņas kā stirnas žiglas
lauskās sagraizītām kājām
meklē laiku tuvāk mājām
ceļš sauc redzēt jaunu rītu
ja vien kāds tev uzadītu
bezgalīgu miera šalli
pārmērīgai dzīves ballei
stirnas pametušas pļavu
paliec viens ar sevi savu
kur ir tavi spēka vārdi?
nerībēti pērkondārdi
pārāk skaļi
adata krīt
kad nespēj
rētas salāpīt
nevainīgi meli
un noslēpumi
tik smagi kā ķieģeļi
skat - gatava māja
varbūt kādu dienu
man būs stipra stāja
un es celšos un klusēšu tik svarīgi skaļi
lai nedzirdētu
kā adata krīt
kad nespēj...
bet šodien es vislabāk protu būt smieklīgs
kāds skumji pasmaidīja
man izdevās
un naktīs es lūdzu
un tu nenāc
tu laikam neesi pandēmija
tu tiešām neeksistē
taisnība
man apnicis tevi zīmēt
dilusi ota drudžaini dreb
sen beigusies sarkanā krāsa
esmu noguris tevi zīmēt
papīrgrozs pilns ar plosītām driskām
reizēm kļūst žēl
un es tās līmēju kopā
lai atcerētos
kā izskatās sarkanā krāsa
un tad atkal saplēšu
jo nekas no tā nav pa īstam
es nevaru beigt tevi zīmēt
tu atnāksi sapnī
kad aiz loga jau rūks un lamāsies rīts
es modīšos un atkal būs diena
kad zīmēt tevi
nezinot tavu vārdu
jo tevis nemaz un nekur
nav
dvēseles fotogrāfijai
nav patīkama smaida
un fonā nav rožu krūma
dvēseles fotogrāfija
kā vilnis ņirb jūrā
bez skaistas pludmales...
kurš uzdrošinājās iemest akmeni
dīķī bez gulbjiem?
dvēseles fotogrāfija
tik rūpīgi filtrēta
visu jau nedrīkst
tomēr kailie stīgu gali -
tie ir jums
sanāciet uz tiem spēlēt
varbūt kāds dziedās
varbūt tas dziedēs
mēs spēlējam
pēc svešiem noteikumiem
viņi nespēlē
pēc mūsu noteikumiem
viņi pat nezina
ka mums ir noteikumi
viņi un mēs
kopā ceļam pili smilšu kastē
bet viņi nezina
kā sitas mūsu sirdis
gaidot neizbēgamo
izraidīšanu
kad pils sabruks
vainīgi būsim mēs
viņi nekad nav vainīgi
viņi tikai noplātīs rokas
nē nu jā
mēs spēlējam
pēc viņu noteikumiem
viņi spēlē pēc saviem
mēs nevaram uzvarēt
taču mēs atsakāmies zaudēt
jo patiesībā ir tikai viena spēle -
spēle bez noteikumiem
ieslēdz istabā gaismu
lai var dzirdēt
kā tumšā kaktā
kāds smejas par kādu
kas nesmejas
ieslēdz gaismu
jo tumsu jau nevar izslēgt
ieslēdz gaismu
lai nav jāskatās saulē
ir divas lietas
kurās ilgi skatīties nedrīkst
un saule nav tā sliktākā no abām
/Kontekstam: https://www.goodreads.com/book/show/2062034.Staring_at_the_Sun /
es neprotu dejot
abas kājas man klišejiski kreisās
kad dziedu drebošā balsī
notis gāžas no plauktiem
un saplīst naivi smieklīgās lauskās
es sevi tik labi pazīstu
taču par maz saprotu
mūžīgi slāpst pēc svešu viedokļu dziras
negribu glabāt noslēpumus
bet dzīve piesviež akmeņus kurpēs
un skaitu noietos kilometrus ar muļķīgu smaidu
varbūt man vajag vien to
ko nevar nopelnīt
bet var saņemt un dot
vai arī esmu
pārāk maz sists
un tāpēc turpinu kļūt un palikt
dvēseles ekshibicionists
izvēlēties vienu no jūrām
un tecēt taisni, strauji, bez šaubām
sapņos sirēnas vilinās
un liks noticēt
ka var izvēlēties vienu
un aizplūst pāri kalniem un lejām
es pamodīšos
un palikšu lēkādams peļķēs
vai nav vienalga
kur samirkt?
jūrās peld spoži kuģi
un sagaidītāji brīnās
bet es nevaru izvēlēties
man vēl jāpagūst izlēkāt peļķes
pēc ūdens visur tik līdzīgi slāpst
