gribēt dot to
ko neviens nespēj paņemt
meklēt tevi
burtos un notīs
bet pazudis esmu es pats
atrodi mani
klusā pazemes bibliotēkā
kur laikam jau neieskatās
pat tava debesu acs
ierāmēt mirkli
kad mēs bijām
un tu man nedzirdot teici paldies
piekārt to
pie izmisīgi neatkārtojamo atmiņu sienas
ilgoties
barā nepalikt vienam
un nebaidīties pagriezt muguru bezdibenim
atrodi mani tavā ēnu teātrī
pie ugunskura
kur katru vakaru eju
sadedzināt
iepelējušu dzeju
par to
ka viss paliks pa vecam
bet nekas nebūs kā vakar
nāc, sēdies, draugs
parunāsim par dienām un naktīm
par debesīm
un tumšiem atvariem
runāsim par visu to, kas mūs vieno
atšķiršanās un šķiršanās
lai paliek citām dienām
nāc, sēdies, draugs
paklusēsim uz viena viļņa
tas šūpos mūs grāmatās un dziesmās
par lietām, kuras nekad nepāriet
bet ja nogursim no klusuma
tad mētāsim viens otram
naivas papīra joku lidmašīnas
un atziņu zirņus
un ja kļūs garlaicīgi
tad dosimies dubļos skaistumu meklēt
pasēdēsim pie upes, draugs
un ļausim ūdenim tecēt starp pirkstiem
kas zina - varbūt mums veiksies
un noķersim laika noberztos apaļos oļus
un uzcelsim no tiem
draudzības pieminekli
to vēlāk kāds atradīs
un izlasīs
te bijām mēs
pamodiniet mani
priežu mežā
kur draudzības spieķos
ieķepinās un smaržo draudzības sveķi
pamodiniet mani rītā
kad mīlestība nebūs iekalta
un aprakta ķēžu kalnos
pamodiniet mani
kad cilvēkmirklis būs garāks par viņa ēnu
pamodiniet mani
pirms sārtie saules stari
dedzina priežu saknes
es rotaļājos un sapņoju
tur, mājiņā, koku zaros
pamodiniet mani
iedod maizi
cilvēkam betona džungļu būrī
iedod maizi
dzīvniekam dzīves stūrī
iedod maizi
arī tiem
kas grib gaļu
iedod maizi
dāvināt nekad nav par skaļu
iedod maizi
kurš atšķirs pelnījušos no pelniem?
iedod maizi
lai sarosās
mutes baltas un melnas
iedod maizi
tā tikai pārtikas prece
iedod maizi
lai visiem ir spēks iedegt sveces
es meklēju sveci
bet baidos apdedzināties
tālums ir drošāks
es pērku lampiņas siltos toņos
vakara tēja man māca
nomierinsamierināties
un sapņot vēl košāk
mana upe mēģina uztecēt kalnā
un grābeklim lūzis jau kāts
bet mana piere
vēl nav gana cieta
es triecos pret sienu
starp nakti un dienu
un padevies gaidu
kad atnāks bērnības burvis
un saliks
visas izejas pareizās vietās
es skatos uz sveci
debesu logā
tuvumā
jābūt vēl košāk
bet tālumā drošāk
pilsētas ugunis
lēni slīd garām
nemanāmi
es plūstu ielās
ja varētu mainīt it visu
es nemainītu neko
negribētu
vai nespētu
bet pilsēta izmaina mani
viegli ir lidot
grūti ir pacelties
un baidīties krist
nesaprast
kad sist un kad bēgt
ugunis lēni slīd garām
degoši jautājumi
miglaini pārmetumi
tik nemanāmi es plūstu
kā neredzams supervaronis
man pietrūkst vien tavas elpas
bet tavu pieskārienu par daudz
pilsētas radio paziņo laiku
es slēpjos vakara pustumsā
neredzamais
neesošais cilvēks
vien pilsētas ugunis
manu ēnu nodod
Vientulība ar tevi
ir lielāka nekā bez mums;
klusums kliedz pārāk skaļi,
par smagu kāds noslēpums.
Kurš pirmais
atvērs vārtus vārdiem,
kurš pirmais
pārraus aizsprostus,
kurš pirmais
mūs sadzirdēs?
Mūsu balsis spēj saplēst traukus,
atmiņu lauskas dur,
spogulī saplīst mans paštēls,
tavu dziesmu viņš neiztur.
Kurš pirmais
sitīs vienā ritmā,
kurš pirmais
noliks ieročus,
kurš pirmais
mūs apturēs?
Kurš pirmais
atvērs vārtus vārdiem,
kurš pirmais
pārraus aizsprostus,
kurš pirmais
mūs sadzirdēs?
stāvēt rindā pēc tevis
atvainojiet, kurš te ir pēdējais?
vienmēr kāds ir pēdējais
stāvēt rindā
kamēr mūžīgi pacietīgā saule
rāpo pa debesīm
līdz nokrīt no horizonta
rīts būs jauns
rinda būs veca
stāvēt rindā
kamēr varenie raksta pasaules likumus
viņiem vienalga
viņi jau sen visu dabūjuši
stāvēt rindā
un ļaut
lai kabatzagļi pamazām atņem visu
jo nav nekā svarīgāka par rindu
stāvēt rindā pēc tevis
pēc brīnuma
pēc mīlestības
ar krūzi silta miera
jāiztur nakts,
sapņu grāmata nespēj pastāstīt
kas savs un kas zagts
krūze silta miera
bet satraukti vēss atnāk rīts
un aiziet diena meklējot tos
kas sapratīs
ka viss ko mums vajag
ir krūze silta miera
ak jā, un vēl kamīns
kas ciešanas pārvērš liesmās
lai naktī mūs pavada
debesīs mirdzošo ogļu dziesmas
bet ieskatos sirds naudasmakā
un saprotu
ka varu atļauties
tikai krūzi silta miera
nokāp no mākoņiem paskatīties
uz cerību
pilniem pelniem
smaids turas vien sekundi
atdodot laiku stāstiem par viņiem
tik melniem
es ticu tev
ja tici man
bet tirgus ir slēgts
es sākos tur
tu nesākies
no rītdienas neizbēgt
kad kāpsi tu atpakaļ debesu klēpī
paņem sev līdzi to ēnu
kas dienvidū mirdzēja spožāk par gaismu
un lika man dejot tik lēni
es ticu tev
ja tici man
bet tirgus jau slēgts
aiz zvērestiem
un tukšām plaukstām
seju nenoslēpt
no tevis mums neizbēgt
no tevis mums neizbēgt