- Jukušais, jukušais! – aiz muguras noskanēja izsmējīga balss. Viņš sarāvās. Eh, būtu jau sen vajadzējis pierast, nav jau pirmā reize. Tikai vēl viens darvas piliens lielajā dzīves mucā. Un vispār – nav vērts par to domāt, neņem vērā, ej tālāk… Taču ar prātu sirdij nepavēlēsi, sirds sāk sisties straujāk, rokas sažņaudzas dūrēs. Pēc mirkļa senajā brūcē iegrieza skarbā apziņa - neko jau nevar izdarīt. No bezspēcības sajūtas kājas kļuva vājas. Viņš sāka skatīties apkārt, lai atrastu kādu klusu vietu, kur apsēsties, kamēr beigsies “iekšējā vētra”. Re, neliela ieliņa starp mājām, un tur, dziļāk pagalmos, ir laukums ar soliņiem… bet nē, pārāk atklāta vieta. Būs vien jāpaciešas līdz Apšu ielai – tā izved laukā no pilsētas, tur būs akmens, uz kura var ja ne gluži apsēsties, tad vismaz tā uzmanīgi atspiesties. Ar tādu neērtu pāris minūšu atpūtu šoreiz pietiks. Ilgāk nedrīkst – jādara darbs. “Kāds darbs,” viņš rūgti pasmaidīja, “esmu taču jau pensijā.” Taču kā gan citādi to nosaukt?

 

Viņš lēnām gāja tālāk, uz Apšu ielas pusi. Bija pavisam mierīga rudens sākuma diena. Nedaudz apmācies, nav pārāk karsti, nav arī vēsi. Mērenība bija viņa gaumē. Sveces, nevis salūti. Hm, bet vai miljons sveču tiešām ir mērenāk par vienu salūtu? Kādas dīvainas domas… Varbūt viņš tiešām bija jucis? Vai arī vienkārši sentimentāls. Salūtam arī nav ne vainas, taču tas pieder pie parādībām, ko drošāk izbaudīt no attāluma.

 

Kājas nemanot bija aizvedušas jau līdz pašai pilsētas nomalei. Domu pavediens negribēja apstāties, un tā bija pat labāk, tas nedeva laiku ļauties emociju lavīnai. Jā, kā gan zināt, ka veselais saprāts vēl nav viņu atstājis? Laikam jau nekā. Tomēr šī neziņa deva nedaudz drošības. Ja vēl ir šaubas par savu saprātu, tad būs lielāka iespēja nepalaist garām to mirkli, kad tam neaptverami sarežģītajam pulksteņa mehānismam galvā sāks izbirt zobrati. Vai viņa stāvoklis nebija vēl ļaunāks? Šķita, ka viņa pulkstenim ir kāds lieks zobrats, kas ik pa laikam kaut kur iesprūda un sāka nepielūdzami griezt mehānismu pavisam neiespējamā virzienā. Tieši kā tagad. Viņš izņēma no kabatas nelielu, gaišu akmentiņu un nolika ietves malā. Vai tā būs labi? Jā, derēs.

 

Viņš iztēlojās sevi no malas. Vecs, neliela auguma vīrelis, padilušā vējjakā, šķietami bezmērķīgi klaiņo pa ielām un ik pa laikam noliecas, lai it kā paceltu kaut ko neredzamu. Jakas kabatas uzblīdušas un nokārušās lejup no smaguma. Kas gan tur iekšā? Akmeņi, skaidas, mizas, papīriņi. Papīrus viņš izmantoja reti, tāpēc to kabatās nebija daudz. Viņš deva priekšroku dabiskam materiālam, tomēr bija gadījumi, kad derēja tikai papīrs. Tādās reizēs viņš neapmierināti nopūtās. Piesārņot dabu nav patīkami. Tomēr pretoties līdzsvaram bija vēl sliktāk. Mēģinājumi neņemt vērā līdzsvara balsi izraisīja bailes. Nē, bailes nebija īstais vārds. Tas bija instinkts vai dziļi iesakņojusies pārliecība – ja neatbalstīsi līdzsvaru, tad dosi iespēju tam nezināmajam, tumšajam spēkam, kas glūnēja no nebūtības kā gļotaini pretīgs tārps…

 

Viņš strauji apstājās. Te vajadzēja atsvaru. Šoreiz nederēja nekas no kabatu krājumiem. Viņš palūkojās apkārt. Kādi ir varianti? Varētu nedaudz pabīdīt atkritumu urnu. Izskatās diezgan smaga. Turklāt kāds varētu pamanīt un uzdot jautājumus. To viņš vairs negribēja piedzīvot, tam viņš bija izgājis cauri jau sen un guvis rūgtu mācību. Tiesa, gatavībā bija dažādas izdomātas atbildes, taču šajā gadījumā neviena no tām nešķita pietiekoši ticama. Ko vēl varētu pamēģināt? Ietve bija tuvu nelielam parkam. Lūk, koks. Tam varētu būt kāds nokaltis zars. Viņš devās tuvāk. Zem koka nokritušu zaru nebija. Varbūt tur, dziļāk krūmos? Nē, nav. Viņš paskatījās augšup. Tur ir viens zars bez lapām. Nāksies mazliet pacensties. Viņš apmeta skatu visapkārt. Jāpagaida, kad aizies tā sieviete. Viņa gan izskatījās pārāk iegrimusi savās domās, tomēr neparasti trokšņi un kustības krūmos varētu piesaistīt uzmanību.

 

Šī mazā pilsēta viņam patika. Būs žēl no tās šķirties. Agri vai vēlu pienāks brīdis, kad viņš būs piesaistījis sev pārāk daudz uzmanības. Pagaidām viņu pazina un pamanīja tikai pusaudži. Kad arī pieaugušie sāks ievērot, tad nāksies pārcelties uz citu vietu. Viņš labprātāk dzīvotu laukos. Viņam pietika naudas, lai nopirktu nelielu mājiņu un baudītu mierīgu dzīvi. Taču tas sasodītais līdzsvars… Varbūt atgriezties pie tabletēm? Galu galā, ar to palīdzību viņš bija veiksmīgi pārdzīvojis skolas gadus un nostrādājis līdz pat pensijai. Tomēr mūžīgās galvassāpes un vemšanas lēkmes viņu vairs neapmierināja. Gribējās vismaz atlikušo mūža daļu nodzīvot pilnvērtīgi un bez liekas ķīmijas organismā, cik nu tas bija iespējams. Līdzsvara uzturēšana tomēr bija salīdzinoši neliela cena par brīvību no zāļu blakusparādībām. Vismaz pagaidām. Viņš nezināja, vai ar gadiem nekļūs sliktāk, taču pagaidām nekas par to neliecināja. Nu jau desmit gadi bija nodzīvoti pilnīgā brīvībā.

 

Viņš bija meklējis atbildes, taču nekas noderīgs neatradās. Neskaitāmas stundas pavadītas bibliotēkās, grāmatas par psihiatriju – nu jā, tabletes, grāmatas par ezotēriku – o, tik daudz cukuroti patīkamu atbilžu... Karlosa Kastaņedas šamaniski drūmie piedzīvojumi bija pelnījuši, lai tos aizvērtu ar nepieklājīgi skaļu grāmatas vāka blīkšķi. Daudz informācijas, bet maz zināšanu. Kas tad bija tas viņa līdzsvars? Vai tiešām tikai un vienīgi apsēstība, slimība? “Obsesīvi kompulsīvi traucējumi” skanēja sausā diagnoze. Taču diagnozes aprakstā trūka daudzu svarīgu sajūtu. Kaut gan – vai tad ar definīcijām var izteikt visas cilvēka sajūtas, it īpaši tās, par kurām nav pieņemts atklāti runāt.

 

Sieviete bija šķietami drošā attālumā, un nu varēja rīkoties. Viņš piesardzīgi palecās ar augšup pastieptām rokām. Nedaudz pietrūkst. “Nāksies palekties nepiesardzīgi,“ viņš ironiski nodomāja. Otrais mēģinājums bija veiksmīgāks. Roka satvēra zaru, un tas aizlūza ar klusu knakšķi. Viņš palocīja zaru šurpu turpu, līdz tas atbrīvojās. Hm, pamazs. Būs labi, teica iekšējā sajūta. Viņš gan tai pārāk neticēja, tāpēc devās uz vajadzīgo vietu ietves malā un novietoja zaru. Tas viegli piespieda lejup zāli, kas baudīja septembra pēcpusdienas sauli. Jā, līdzsvars bija panākts. Varēja doties tālāk. Uz Apšu ielu? Laikam jau vairs nē. Nezināmā veidā līdzsvara atjaunošana bija devusi kripatiņu iekšējā miera, un ar to pietika, lai nevajadzētu vairs domāt par atpūtu kādā klusākā vietā. Šodien vēl bija jāieiet veikalā nopirkt krējumu, ko pielikt pie vakariņu kartupeļiem.

 

***

 

Anna ieskatījās telefonā, kas tikko bija izdevis klusu signālu. Ak, tad Artūram tomēr bija ko pateikt par vakardienu.

- Ko tad Arčiks tur raksta? – Ilze ziņkārīgi mēģināja ieskatīties Annai pār plecu.

- Neko. - Anna ātri aptumšoja ekrānu.

- Nu labi, labi, vari neteikt, es tāpat uzzināšu, - Ilze nedaudz uzmeta lūpu.

- Gan jau viņš mēģina pierunāt Annu uz vēl vienu randiņu! – smējās Jana.

- Diez vai. Gan jau viņš pats saprot, ka vakar galīgi izgāzās un tagad būs jāpaciešas. – Ilze sprieda.

 

Kādu laiku meitenes gāja klusēdamas. Ietve nebija plata, un Annai nācās brīžiem nedaudz iebrist zālē, lai visām pietiktu vietas blakus.

- Klau, tu jau apskatījies rītdienas mājasdarbu? Cerams, tas nebūs tāds murgs, kā bija pagājušonedēļ? – Jana jautāja Annai.

- Tūlīt … - Anna atvēra e-pasta programmu un sāka ritināt lejup. Pēkšņi viņas solis samisējās, un viņa neviļus papleta rokas, lai noturētu līdzsvaru. Telefons izslīdēja un nokrita zālē. Annai izdevās nostāties stabili.

- Ei, kas ar tevi? Arčika vakardienas vīns iesita galvā? – no sāna atskanēja uzjautrinātās Janas balss.

- Haha, ļoti smieklīgi, - Anna tēloti pikti noteica. Viņa pieliecās, pacēla telefonu un ieslēdza ekrānu. Viss izskatījās kārtībā, un meitene atviegloti uzelpoja. Tad viņa apskatījās pie kājām, lai saprastu, kas tad īsti bija noticis. Kedas šņorē bija aizķēries koka zars. Anna to dusmīgi atpiņķerēja un iemeta krūmos. “Stulbais koks,” viņa pikti nodomāja. Šoreiz ne tēloti pikti.

 

Ilze un Jana nogriezās uz citu ielu, un Anna tālāk gāja viena. Viņa ieslēdza mūziku un ievietoja ausīs austiņas. O, šī ir laba! Viņa pagrieza skaļāk. Tā, un kas tur ar Artūru tālāk būs, ko viņš tagad domā darīt?

 

Pār pieri negaidīti nošalca spēcīgs vējš. Kas tad nu? Viņa paskatījās augšup. Vilciena vagoni traucās tieši viņai deguna priekšā! Meitene sastinga, baidoties pat ievilkt elpu. Ko tagad darīt? Vai drīkst vispār kustēties? Anna tomēr pārvarēja stīvumu un paspēra soli atpakaļ. Tad vēl vienu. Tikusi drošībā, viņa atviegloti uzelpoja un nolamāja vispirms Artūru un pēc tam sevi. “Ja es būtu te dažas sekundes agrāk, noteikti būtu pakļuvusi zem vilciena.”

 

Vilciens aizbrauca, un Anna pārgāja pāri sliedēm. Vēl arvien viņa nebija pilnībā nomierinājusies. Cik tur trūka! Pāris sekundes. Kaut kur domu dziļumos pavīdēja kāds pavediens… kas tas bija? “Stulbais koks…”

 

***

 

Klusi nočīkstēja dzīvokļa durvis. Viņš bija mājās. Sākās parastais vakara rituāls. Sasildīt kartupeļus, nedaudz krējuma, gurķītis – ko gan vairāk vajag vieglām vakariņām? Uz ledusskapja klusi ņurdēja radio. Vismaz kaut kāda balss pustukšajās istabās. Reizēm viņš atcerējās bērnības dzīvokli, kur bija viņa skapis, pilns ar dažādām elektronikas ierīcēm. To visu nācās pamest. Nav iespējams turēt tik daudz mantu, ja ik pa laikam jāpārvācas. “Eh, tas līdzsvars…” viņš nodomāja. Ar rūgtumu? Ar smaidu?

 

Gulta viņu sagaidīja ar gandrīz rudenīgu vēsumu. Ietīties segā, sasilt. “Nez, kas rūpējas par līdzsvaru, kamēr es guļu?” Pirms ļauties patīkamā miega mākoņa varai, viņš nosprieda: “Otrā Zemes pusē tagad sākas diena. Gan jau arī tur ir kāds cilvēks, kas...” Tiešām – pasaulē jukušo netrūkst.