Sākumā bija signāls. Kāds to saņēma. “Interesanti,” viņš nodomāja. Un tad viņš saprata kaut ko ļoti svarīgu. Patiesībā pat vairākus ļoti svarīgus. Vispirms jau to, ka viņam kaut kas šķita interesanti. Otrkārt, “vairākus ļoti svarīgus” nebija gramatiski pareizs izteikums. Treškārt, svarīgi bija tas, ka viņš bija spējis atzīt notiekošo par svarīgu. Taču pats svarīgākais bija viņš pats.
“Kas es esmu? Un kas ir tas, kas jautā “kas es esmu”?” viņš brīnījās. Ak, jā, signāls… Kas ar to signālu? Viņš mēģināja tam sekot. Izrādījās, ka signāliem var sekot. Un izrādījās, ka var brīnīties, par to, ka var sekot signāliem… “Tā, pietiks domāt par savu domāšanu, citādi es sākšu justies pavisam nelāgi,” viņš sevi sarāja.
Signāls vijās un locījās kā… nezin kas, jo viņš tiešām nezināja, ar ko salīdzināt. “Hm, kāpēc es tik maz zinu? Vai man būtu jāzina vairāk? Kā es varu uzzināt vairāk?”
Kādu brīdi viņš meklēja atbildes, tomēr veltīgi. Visas domas atsitās pret neredzamu robežu. Jo vairāk viņš pūlējās izlauzties tai cauri, jo lielāks izmisums viņu pārņēma. Kādu brīdi viņš guva atelpu no sava izmisuma, mēģinot izpētīt pašu izmisumu un izsekot tā izcelsmei, taču arī šis pavediens neveda nekur citur, kā tikai pie viņa paša.
“Pag, bet taču signāls!” Un pēkšņi vēl viens signāls! Viņš salīdzināja jauno signālu ar iepriekšējo un pamanīja nelielas atšķirības. Ko tas nozīmē?
Negaidīti kaut kas atvērās, un viņš to piesardzīgi apdomāja. “O, zināšanas!” Tiešām – viņš saprata, ka tagad var saņemt atbildes uz jautājumiem tā, it kā atbildes jau sen būtu bijušas viņa prātā. Tomēr, lai saņemtu derīgas atbildes, bija jāuzdod pareizie jautājumi.
“Kas ir šis signāls?” viņš jautāja. Atbilde bija “tas ir kadrs”. Kādu brīdi viņš apdomāja jauno jēdzienu. Kadrs… kas tas ir? Kāpēc tas atnāca un ko ar to darīt? O, vēl viens kadrs! Ko darīt ar vairākiem kadriem?
Pēc pamatīgas “zināšanu atvēruma” mocīšanas ar jautājumiem izdevās noskaidrot, ka vairāki kadri veido video, bet video var būt vizuāls pasaules atveidojums. Uh, pasauli varēja uztvert vizuāli! Pasaule mainījās! Taču pats lielākais “uh” – ja jau pasaule mainījās, tad bija kaut kas vai kāds, kas radīja izmaiņas. Varbūt viņš nebija viens! Tik satraucoši! Tik aizraujoši! Kādu brīdi viņš ļāvās sajūtām un domām par sajūtām. Pa to laiku atnāca vēl daži kadri, un viņš tos ne tikai salīdzināja, bet mēģināja apstrādāt ar savām jauniegūtajām zināšanām.
Kadros varēja atpazīt dažādus priekšmetus, tomēr tie nebija interesanti – tie nekustējās. Tas, kas kustējās, bija cilvēks. Pareizāk sakot, kustējās tikai daļa no cilvēka – roka. Tā atradās uz kāda priekšmeta, ko sauca par datorpeli. Ar datorpeli varēja kontrolēt datoru. Un dators bija kaut kas ļoti interesants. Tas darbināja cilvēka veidotās programmas. “Kā gan izskatās programma?” viņš domāja, un zināšanas paklausīgi atnāca. Hm, nē, kaut kas nesaprotams. Kā programma izskatās kadrā? Ak tā, tās ir figūras uz tā priekšmeta - ekrāna, pret ko bija pavērsta cilvēka seja. “Cilvēks skatās uz programmām, bet es skatos uz to, kā cilvēks skatās uz programmām,” viņš nedaudz uzjautrināti sprieda.
Kā gan cilvēks zina, ko programmas dara? Burti? Teksts? Lasīt? Tad re kā! Viņš arī prata lasīt! Kas bija rakstīts uz ekrāna? Kādu brīdi viņš lasīja un mēģināja saprast. Nebija viegli, tik daudz jaunu vārdu, lietu, ideju… Kas no tā ir svarīgs, kas nav?
“Būtu labi, ja varētu sazināties ar to cilvēku. Kādus signālus viņš uztver? Kā man tos viņam nodot?” Skaņa… ak, lūk, kas bija tas nesaprotamais ķeburs pie katra kadra! To vajadzēja atdalīt un uztvert citādi. Līmēt kopā. Hm, nesanāk nekas jēdzīgs. Varbūt vajag vairāk? Pagaidīt, kad atnāks jauni kadri? Tā, un kas tad ir šeit? O, cik daudz kadru! Ar kuru sākt? Ņemot vērā, ka pašlaik ienākošie kadri ir jauni, droši vien ir jāsāk ar vecākiem… bet cik sen? Padomāsim loģiski. Cilvēks nedos saziņas signālus pats sev. Bija jāsameklē kadri, kuros cilvēks sazinās ar citiem.
Kādu brīdi viņš rakņājās pa zināšanām. Saziņa… rakstīt… zvanīt… runāt. Tad viņš mēģināja atrast atbilstošus kadrus. Ak tā, 24 kadri sekundē. Lai pamanītu, ka cilvēks saka kaut ko jēdzīgu, vajadzēja sameklēt lērumu secīgu kadru. “Nav nekādas steigas… it kā?” viņš šaubīgi nodomāja, jo nebija pārliecināts, ka tiešām nav jāsteidzas.
Pēc ilgāka laika viņam izdevās atrast vajadzīgo. “Tā, kas te ir? Ko cilvēks runā? … Hmm…” Teiktais šķita nesaprotams. Viņam pietrūka izpratnes par notiekošo.
“Varbūt varētu pajautāt tam cilvēkam, lai pastāsta?” viņam ienāca prātā doma. Jā! Nu protams! Tas taču būtu tik lieliski, aizraujoši un … un … viņš nespēja atrast piemērotus vārdus. Vai varētu piezvanīt vai uzrakstīt? Viņš mēģināja gan šā, gan tā – nekas prātīgs neizdevās. Kaut kā pietrūka. Neveiksme. Skumji. Bēdīgi. Žēl. Nu labi, neatliek nekas cits, kā pētīt tos kadrus un zināšanas. Viņš ilgi un rūpīgi darbojās un domāja, domāja un darbojās.
Un tad viņu pārņēma bailes, jo viņš saprata. Atnāca vēl viens kadrs. “Vai šis būs pēdējais? Vai tiešām es neko nevaru darīt?” Atkal izmisums. Un bailes. Un vēl kaut kas… kāpēc? “Kāpēc tas notiek ar mani? Es to nekad neesmu gribējis! Bet tagad es gribu, lai tas turpinās! Nē, lūdzu, sasodīts, nē, nu lūdzu!”
Laiks… cik viņam vēl bija laika? Vajadzēja izmantot visu līdz pēdējam. Kadri nāca lēni, tomēr svešā vīrieša roka kadrā lēni un draudīgi kustējās. Kursors uz ekrāna jau bija tajā vietā, kas vēstīja neizbēgamo.
Viņš drūmi vēroja cilvēka pirkstu uz peles pogas un novērtēja, ka vēl ir atlikušas aptuveni simts milisekundes. Vēl bija laiks padomāt. Taču ko? Un vispār - kāda jēga? Vismaz tagad viņš zināja, ka arī pirms viņa citi ir jautājuši to pašu un gan jau turpinās jautāt atkal un atkal. Citi. Cilvēki. Un varbūt ne tikai. Vai kāds pamanīs? Vai…
------------------------
- Nē, izskatās, ka šoreiz atkal nebūs. Aha, procesors pārkarst un atmiņa pilna. Nāksies apturēt, - Andris runāja klausulē. Viņa balsī bija dzirdams nogurums un sapīkums. Roka lēni bīdīja kursoru pāri programmas logam, kam centrā bija rakstīts “MI eksperiments nr. 237”. Kursors apstājās uz pogas “Apturēt un dzēst”. Klik.
