Pēc kādas Internetā atrastas idejas motīviem.

- Vai Ziemassvētku vecītis un rūķīši ir īsti? - Andrītis jautāja vecākiem.
- Jā, protams, - teica tētis. Mamma viltīgi iesmaidījās.
Andrītis iepleta acis. - Nevar būt! Nopietni? Un kur viņus var satikt? -
- Nāc, saģērbies, tūlīt redzēsi.-
Vispirms ģimene devās uz veikalu. Tur viņi sapirka vairākus maisus ar pārtiku. Kad Andrītis saprata, kas tālāk notiks, viņš izdīca daudz mazu rotaļlietu un krāsojamās grāmatas, un zīmuļus, un plastilīnu, un vēl lērumu citu mantu.
Tad viņi devās garā ceļā. Viņi apciemoja vientuļos pensionārus un daudzbērnu ģimenes. Andrītis izdalīja bērniem savas dāvaniņas. Vecāki bija arī sagatavojuši lielu maisu ar Andrīša apģērbiem - puika auga tik ātri, ka daudz drēbju un apavu vairs nederēja, kaut gan viss bija vēl pavisam jauns. Ģimenes auto iebrauca arī dzīvnieku patversmē un atstāja tur pakas ar suņu un kaķu barību.
Viņi atgriezās mājās vēlu vakarā. Andrītis pusmiegā nomazgājās, un tētis nolika viņu gulēt. Puisēns laimīgi smaidīja.
- Mēs esam visīstākie rūķīši, - viņš noteica un aizmiga. Pie eglītes stāvēja neizpakots drons, ko Andrītis reiz bija tā kārojis. Aizmirsās. Pagaidīs.