... un kādu dienu, kad Tu jau būsi gandrīz zaudējis cerību, beidzot viņš atnāks. Viņš runās un rādīs tikai patiesību par Tevi, par dzīvi, par jēgu - par visu. Un Tu viņam ticēsi, jo zināsi, ka tā ir patiesība, un Tev vairs nebūs nekādu šaubu. Viņš būs vislabākais un visgudrākais cilvēks, kādu Tu esi jebkad saticis.
Sarunas beigās viņš uz Tevi ironiski paskatīsies un teiks:
- Klau, tu taču zini, ka tādi cilvēki kā es nemēdz būt, vai ne? -
Tu pārsteigumā sarausies, taču ticēsi, tāpat kā visam pārējam, ko viņš tev stāstīja, jo tā būs patiesība. Un viņš turpinās:
- Tu zini, ka manis nekad nav bijis un nebūs. Tas biji tu. Visu šo laiku biji tikai tu. Neviens cits. -
Un Tu skatīsies un sapratīsi, ka viņa nav bijis un nebūs. Tur būsi tikai Tu. Vienmēr. Un beidzot Tu noticēsi. Tu noticēsi sev.
