Vai tev kādreiz ir gadījies pēkšņi sajust, cik dīvaini un interesanti ir būt cilvēkam un dzīvot šajā pasaulē un savā ķermenī? Ne iedomāties, bet sajust, tā dziļi, "līdz aknām". Šī sajūta varētu uznākt kādā klusuma brīdī, kad tu grimsti senās atmiņās... vēl senākās... un vēl. Līdz nonāc pie pašas pirmās atmiņas, kas šķiet kā apturēts filmas kadrs ar attēlu vai skaņu, vai tikai sajūtām. Tu pat nedaudz šaubies, vai tā ir atmiņa vai varbūt tikai tāls sapnis. Šajā atmiņā tu varbūt nemaz sevi neapzinies - tu biji tik mazs, ka nezināji, kā tevi sauc un kas atrodas apkārt. Tas ir vienlaikus kā skats no tavas iekšpuses, taču arī no malas, jo tikai atceroties tu vari patiesi novērtēt šo "svētlaimīgās neziņas mirkli".
Ritinot laiku no šīs atmiņas uz priekšu, tu saproti, kā "apaugi" ar pasaules uztveri, kas šodien tev šķiet pašsaprotama un nerada nekādus jautājumus vai šaubas.
Taču viss varēja būt pavisam citādi. Tu varēji piedzimt nevis kā divkājaina ķermeniska būtne, kas dzīvo uz vienas planētas, bet gan, piemēram, kā apziņas daļiņu mākonis, kas gadsimtiem ilgi plūst Visuma dzīlēs, uzņemot enerģiju no radiācijas un vairojoties ar sāpīgu sadalīšanos.
Šķiet bezjēdzīgi par to fantazēt. Tu esi tas, kas esi pašlaik, un nekas vairāk, vai ne? Taču, ja tu būtu šāds apziņas mākonis, tev liktos smieklīgi domāt, ka tu varētu būt ierobežota ķermeniska būtne, kas spiesta lielāko daļu savas pastāvēšanas veltīt tam, lai fiziski vai intelektuāli piepūlētos un iegūtu skaitliskas vērtības, ko pēc tam var apmainīt pret barību vai atpūtu. Būtne, kas patiesībā ir tik izmisīgi vientuļa, ka ļoti alkst pēc piederības kādai grupai, un tādēļ kopā ar daudzām grupām izdomā dažādas sistēmas, hierarhijas un paņēmienus, kā dalīties "savos un svešajos". Būtne, kam reizēm patīk justies labākai uz citu rēķina. Būtne, kas vēlas būt uzvarētāju pusē. Būtne, kas nemaz neapzinās, cik daudz no šķietami pašsaprotamā patiesībā ir izdomāts un var tikt mainīts. Kāda dziesma vēsta:
Karš vēl nav beidzies, visi to zina,
Tas viss tikai tādēļ, lai ticētu mēs,
Kāds vienmēr zaudēs, kāds vienmēr iegūs,
Lai ticētu mēs, ka tam jāpaliek tā.
/Mārtiņš Freimanis, dziesma "The war is not over" manā atdzejojumā, lai atbilstu melodijai/
Vai šādas pārdomas atbrīvo un palīdz saskatīt iespējas mainīties vai mainīt? Varbūt tieši otrādi - liek just bezspēcību apstākļu priekšā? Lai kā nu tur būtu, varbūt ir vērts ik pa laikam atcerēties, ka viss varēja būt pavisam citādi. Un varbūt vēl var. Vai kaut kad varēs. Kad apzinies, cik patiesībā esi mazs, tikai tad vari sākt augt.
Priecīgus augšanas un pārdzimšanas svētkus! 
