Vējš nežēlīgi plēš
fotogrāfijas no koku zariem.
Atmiņu pilnas peļķes...
Paceļu vienu
ko dubļos ieminusi
vienaldzīgā kaimiņu auto riepa,
un ļauju pirkstiem lēni slīdēt
pār mikroskopiskām gravām un kalnu grēdām.
Skatos
bet vairs īsti neredzu tās sejas
kas reiz nemaz neslēpās.
Tikai viena, miglaini atpazīstama
"spogulīt, spogulīt"...
ceļš pacieš
bērnu kailos
un kareivju asos soļus
pār nevērības asajām lauskām
var jau būt, kāds no viņiem
tikai rotaļājas
ceļam pieder
saulē kūstošais saldējums
tik nežēlīgi izrauts
no naiva upura rokām
un ceļam pieder asfaltā ieceptais
tūkstoš pirmajā pasaku naktī
atmestās smēķēšanas
vienīgais liecinieks
ceļam pieder
tā melnā sliede tieši pa vidu
kur reiz kāds mēģināja noturēt līdzsvaru
balansējot
starp primitīvām tieksmēm un apgaismību
lai cik dīvaini neliktos
bet ceļam pieder arī zvaigznes
vismaz brīžos
kad naksnīgie atspulgi
spēlējas peļķēs
ceļa malās
reizēm guļ
izsmējīgi kaucošo riepu satriektie sapņi
un vējā izmestie čipsu solījumi
tas ir tas ceļš
pa kuru ik pa laikam gribēji aiziet prom
bet vienmēr atnāci atpakaļ pie sevis
jo ceļam nav izejas
ceļš tiešām pacieš visu
taču viņš mirst
aiz pēdējā gājēja pēdām
tādēļ nebremzē
pabrauksim kopā
vēl ļausimies vējam un ātruma tieksmei
jo mums ir pa ceļam
un vispār -
šai brīdi mums vēl kādu laiku būs
katram pa vienam ceļam...
Neesmu paguvis izdalīt visus dzejojumus atsevišķi, tāpēc te būs saite uz dzejas arhīvu, kur glabājas vairāku gadu garumā sakrātie darbi: Dzejas arhīvs