...mums ir pa ceļam...

Kam pieder stundas,
kad meklējam jēgu,
un dienas,
kad bēgam no nejēgām?
 
Kam pieder naktis,
kad seni vilcieni dun
par vietām un laikiem,
kuros mūsu nav bijis?
 
Kam pieder tikšanās,
kam pieder šķiršanās,
kam pieder lietus,
ieslodzīts varavīksnē?
 
Kam pieder kļavas lapa,
kurai dots tikai nepilns gads,
lai iemācītos
krāšņi atvadīties?
 
Kam pieder dzīve
un kam piederam mēs?

es neesmu guru, un tu neesi guru,
mēs satikāmies pie ugunskura
tu teici, ka liesmas šīs esot svētas -
lai sadegot viss, kas lieks ļaužu sētās
 
es gribēju piekrist - lai vainīgos soda,
un liesmas dusmīgi rūca un koda
bet dzirkstis maldījās brīžiem pa kreisi
un aizšķīla dažus, kas mazliet greizi
 
tie svila vēl stiprāk, un vairs nebija jausmas,
vai uguns šī norims līdz rīta ausmai
es satraucos - liesmās degs naktstauriņi,
bet tu spriedi, ka paši vainīgi viņi
 
cits citam neesot mēs par sargu -
lai es ļaujot katram savu likteni bargu;
manas sāpes par tauriņiem - greznība lieka;
lai guļot es nakti bezrūpju miegā...
 
taču spilvens man nedod vēso pusi
un dvēsele ilgi smeldz - nemigusi...

saule,
kā gan tu vari būt tik spoža?
tavā priekšā jūtos pazemīgs
un arī pazemots.
 
saule,
kā gan tu vari būt tik karsta?
ar tevi strīdēties ir bezjēdzīgi -
var sadegt un izdegt.
 
saule,
kā gan tu vari būt tik konkurētspējīga?
tava firmas zīme -
saulainais smaids ļaužu sejās.
 
saule,
kā gan ar tevi man sacensties?
mēness reiz mēģināja
un tika izdzīts trimdā,
tava mūžīgā spožuma ēnā.
 
saule,
kā gan tu vari būt saule?
es uzlieku saulesbrilles un novēršos...

pilsētā klaidonis staigā
kā gadsimtiem izslāpis streipuļo
viņam nevajag maizi
viņam nevajag ūdeni
un ja ieskaties dziļi acīs
tad saproti
ka patiesībā
viņam nevajag arī šņabi
 
vairāk par visu viņš alkst
vēl vienu reizi
dziļi iekosties
un līdz pēdējam pilienam izsūkt
to sulīgo, eksotisko augli
kas uz mirkli dod spārnus
un kā supercilvēkam
ļauj pacelties virs ikdienas skrandām un lamām -
to vienu tīro un atveldzējošo
"paldies"

pūta austrumu vējš
un mazais kļuva par lielu,
un daži kuģi vairs nespēja atgriezties ostās;
kaut pavedieniem nebija saskarties ļauts,
tomēr nedaudz ciešāk savērpās Lielvārdes josta
 
pūta dienvidrietumaustrumziemeļu vējš
un mēs krāsojām raibo par melnu;
daži graudi izdīga,
bet daudzi pārvērtās pelnos
 
pūta sazin kāds vējš
un teica,
ka nekas vairs nebūs kā iepriekš;
bet vai tad
kaut kad kaut kas vispār ir bijis
tāds pat kā iepriekš?
 
pūta vējš...

cilvēks ar saplēsto cepuri
iestāda puķes ēnā
cilvēks ar saplēsto cepuri
dzīvo par citiem lēnāk
 
cilvēks ar saplēsto cepuri
plēš jokus kā uz pasaules galu
cilvēks ar saplēsto cepuri
atrod visdziļāko alu
 
cilvēkam ar saplēsto cepuri
ir veltīts tūkstošiem dziesmu
bet cilvēks ar saplēsto cepuri
grib izkliegt viskarstāko liesmu
 
lai kas un kur arī būtu
cilvēks ar saplēsto cepuri
viņš cer, ka reiz kāds dāvinās
šim cilvēkam jaunu cepuri...

es neesmu tas
kurš pēc tūkstošiem gadu
reiz dzīvoja sensenos laikos
 
es neesmu tas
kurš grib svešu laimi
jo viņi teica
ka vajag
 
es neesmu tas
kuram pietrūkst vārdu
lai izteiktu
"paldies" un "piedod"
 
es neesmu tas
kurš izvēlas ziedot
lai nebūtu jāņem
 
es neesmu tas
kurš grib pierādīt citiem
jo pats sev jau nevar
 
es neesmu tas
kurš jauc robežas
starp normālo vairākumu
un nepareizo mazākumu
 
es neesmu tas
kurš ar nolūku kavējas
dzīves naivajā pusē
 
es neesmu tas
kurš savu dvēseli izraksta
lai saprastu tavējo...

jaunais
ar aizrautīgu kliedzienu pasaulē nāk
un sola
ka nu viss būs citādi -
varbūt arī Taviem sapņiem
pietiks spēka
un ja ļoti centīsies
tad izdosies uzvarēt
sīkos ikdienas grēkus
jaunais
nepielūdzami skaļi pasaulē nāk
un draud
ka nu viss būs citādi -
citi akmeņi Tavās kurpēs birs
citas ēnas,
ko vienu no otras vairs neatšķirt
gribi vai negribi
atkal jaunais pasaulē nāk
un pat ja jau ir par vēlu
vecajam teikt paldies
vienmēr būs kāds - vai vismaz kaut kas -
par ko pateikties...

mirkļi
kā smiltis piepilda smilšu pulksteni
mirkļi
kā smiltis sabojā rokas pulksteni
mirkļi
kā smiltis ir vienaldzīgi sienas pulkstenim
mirkļi
kā smiltis no nierakmeņiem līdz domu graudiem
gan bojā, gan iedvesmo mani un tevi
 

es reiz biju fotons
un kutināju tev ausi,
bet tu mani nesaprati
es reiz biju fotons
un rotaļājos
tavā zupas bļodā
un tu mani apēdi
bet nesaprati
es reiz biju fotons
un zināju
ka jāspīd ir tieši tev acīs
bet sakautrējos
jo negribēju apžilbināt
un tu mani nesaprati...

starp baltu un melnu
starp medu un darvu
starp aukstu
un karstasinīgu galvu;
starp cūkām un pērlēm
starp suņiem un kaķiem
starp normālajiem
un pavisam trakiem;
starp punktu un apli
starp nulli un vienu
starp banālu nakti
un intelidienu;
starp jā un nē
starp Andri un Zani
un galu galā -
starp tevi un mani
atrodas patiesība

roka kabatā ieslīd...
esmu jūrmalā,
kur ūdens parastais, slapjais
un tad
pirmais vilnis pie kājām
un tad
otrais vilnis pāri galvai
un tad
mani aiznes septītais vilnis
un es vēlos būt piliens
un plūst visiem līdzi,
mesties atvaros, virpuļos, tvaikos
taču jūra saka man - nē
jo manis tur nemaz nebija,
man tikai roka ieslīdēja kabatā
un nospieda Play

Vējš nežēlīgi plēš
fotogrāfijas no koku zariem.
Atmiņu pilnas peļķes...

Paceļu vienu
ko dubļos ieminusi
vienaldzīgā kaimiņu auto riepa,
un ļauju pirkstiem lēni slīdēt
pār mikroskopiskām gravām un kalnu grēdām.

Skatos
bet vairs īsti neredzu tās sejas
kas reiz nemaz neslēpās.
Tikai viena, miglaini atpazīstama
"spogulīt, spogulīt"...


ceļš pacieš
bērnu kailos
un kareivju asos soļus
pār nevērības asajām lauskām
var jau būt, kāds no viņiem
tikai rotaļājas

ceļam pieder
saulē kūstošais saldējums
tik nežēlīgi izrauts
no naiva upura rokām
un ceļam pieder asfaltā ieceptais
tūkstoš pirmajā pasaku naktī
atmestās smēķēšanas
vienīgais liecinieks

ceļam pieder
tā melnā sliede tieši pa vidu
kur reiz kāds mēģināja noturēt līdzsvaru
balansējot
starp primitīvām tieksmēm un apgaismību

lai cik dīvaini neliktos
bet ceļam pieder arī zvaigznes
vismaz brīžos
kad naksnīgie atspulgi
spēlējas peļķēs

ceļa malās
reizēm guļ
izsmējīgi kaucošo riepu satriektie sapņi
un vējā izmestie čipsu solījumi

tas ir tas ceļš
pa kuru ik pa laikam gribēji aiziet prom
bet vienmēr atnāci atpakaļ pie sevis
jo ceļam nav izejas

ceļš tiešām pacieš visu
taču viņš mirst
aiz pēdējā gājēja pēdām
tādēļ nebremzē
pabrauksim kopā
vēl ļausimies vējam un ātruma tieksmei
jo mums ir pa ceļam
un vispār -
šai brīdi mums vēl kādu laiku būs
katram pa vienam ceļam...


tur ārā lietū
lielā evolūcija ar vēl lielāko entropiju
krustcelēs rotaļājas
un varbūt arī vēl kāds trešais
un varbūt neviens tur nav lieks

šeit iekšā virtuvē
tikai es un šķīvis ar kartupeļiem
vakar tā nebija un rīt arī nebūs
bet tagad ir
ir tikai tagad


uzvara
ziedu ezerā grimst
svešu sāpju atmiņas

dzied
marša balsis
sola nebeidzamu atriebību

pieminekļi
zem augstajām kapu priedēm
neviens nenāk lūgt piedošanu


Neesmu paguvis izdalīt visus dzejojumus atsevišķi, tāpēc te būs saite uz dzejas arhīvu, kur glabājas vairāku gadu garumā sakrātie darbi: Dzejas arhīvs 

 


atnest zvaigzni no debesīm
izcelt Atlantīdu no okeāna dzīlēm
staigāt pa ūdens virsu
uzvarēt gravitāciju
saprātīgi iemīlēties