nedosim viens otram zvaigzni,
lai kāds nepamanītu,
ka tur, augšā,
ir par vienu mazāk
nesauksim nekad to īstajā vārdā;
ja nosauksim - nogrims
vai nogremdēs
nebūsim viens otram blakus;
par to, kā starp mums nav bijis,
klusēs pasaules zvani
un tomēr mums ir kopīga zvaigzne,
kuras nevienam netrūkst;
arī ne man un ne tev
viņi stāstīja tev tieši to,
ko tu gribēji dzirdēt
viņiem bija gatavas atbildes
visiem taviem jautājumiem,
arī nepateiktajiem
tik skaļi un pārliecinoši viņi runāja,
ka nokāva tevī ilgas
pēc tava ceļa uz tavām personīgajām
zināšanām
sevi un tevi viņi krāsoja baltu,
bet visas citas krāsas sauca par melnām
viņi teica,
ka tu esi īpaša sniegpārsla,
un tas nekas, ka ar pieciem stariem
tavu ūdeni
viņi saindēja ar cukuru
un vienmēr lēja tev pilnu glāzi,
lai tu nespētu ieliet tajā ko citu
viņi noslēdza robežas,
par kuru esamību tu nemaz nezināji
un galu galā, lai tu nespētu aizbēgt,
viņi pavisam klusi un nemanāmi
piedzima tavā galvā
Dieviņš sauca, Dieviņš lūdza,
bāleliņus ganīdams;
bāleliņi izklīduši,
cits ar citu karodami.
Kāda tava alga bija,
svežu zemju karadēls?
Miesas sāpes, sirdes sāpes -
tāda tava alga bija.
Daudz domāja bāleliņi,
baltas dienas gaidīdami;
kad atnāca melna diena,
grēka āzi neatrada.
Caur sidraba birzi gāju
putnu dziesmu meklēdams;
to sidrabu, tos putniņus
sveši kungi aizveduši.
Kam tu raudi, līgaviņa,
bāleliņu gaidīdama?
Bāleliņis maldījās,
svešās zemēs kalpodams.
Simtiņš bēdu zem akmeņu,
simtiņš gāja dziedādams;
kas piedzima zem akmeņa,
savu dziesmu nezināja.
Latvis kliedza, latvis rauda,
Tumšu dienu vadīdams,
Nekliedz, latvi, neraud, latvi,
Kuri gaišu uguntiņu.
Gari, gari latvju raksti,
Jostu jostās darināti,
Kas tos rakstus saturēja,
Tas tur latvju dvēselīti.
Balta bija tā upīte,
Kas tecēja šaizemē,
Svešā zemē svešas upes,
Svešām krāsām izrotātas.
Tavs stāsts
manuskriptā ierakstīts,
tavs glāsts
pār gleznu rāmjiem slīd.
Vai atceries,
ko toreiz vēlējies?
Tik liels
ir šonakt Kosmoss gadījies.
Kas zinās teikt,
kurš ir kuru radījis...
Vai atceries,
kā laiks ar tevi spēlējās?
Nokrist zemāk par debesīm,
uzkāpt augstāk par elli,
uz pagātnes ēnām mēs būvējam
stāstus par rozēm un pelniem.
Kur biji tu,
tur esmu es.
Mans stāsts
zibatmiņā ierakstīts,
mans glāsts
pāri spilgtam ekrānam.
Es atceros,
ko toreiz vēlējos.
Tik daudz
ir šonakt zvaigžņu gadījies.
Kas zinās teikt,
cik sen tu tajās skatījies?
Caur gadsimtiem
tavs laiks ar mani spēlējas.
Nokrist zemāk par debesīm,
uzkāpt augstāk par elli,
uz pagātnes ēnām mēs būvējam
stāstus par rozēm un pelniem.
Kur biji tu,
tur esmu es.
Kur esmu es,
tur būs kāds cits.
Ielas malā
vijolnieks izspēlē pasauli.
Viens lociņa vēziens
par pasauli,
kurā var lidot
gan vienādie,
gan pavisam nevienādie.
Viens spēcīgs tonis
par pasauli,
kurā robežas mūs aizsargā
nesanaidojot.
Viens jautrs arpedžo
par pasauli,
kurā var noreibt no prieka
neapreibinoties.
Vijole spēlē,
balss klusē
par pasauli,
kura varētu būt,
bet tomēr tās nav.
atkal esmu iestrēdzis
uz naža asmens;
kājas trīc, sirds strauji sitas,
vienā pusē bundža ar balto krāsu
otrā - ar melno;
esmu noķēpājies ar abām
un kaut kur pa ceļam
paguvis aizķert vēl citas
kopš bērnības pirmā soļa
kāds tevi uzliek uz asmens;
noturēt līdzsvaru,
vienalga, vai apakšā meža sūnas
vai industriālā
dzelzsbetonbezgalība;
balansēt
starp veiksmes stāstu
un pilnīgu izgāšanos;
puikas neraud,
bet meitenes reizēm vēl vairāk...
stāsta,
ka ar spēcīgu inerci
iespējams noskriet pa asmeni
no sākuma līdz pat galam
un pēc tam atpakaļ
vairākas reizes
katru dienu;
tas nav mans stāsts
kāju muskuļi smeldz no piepūles;
ir tikai es,
bezgalīgā līnija
un abas puses;
ik pa reizei izvēlos
savu mīļāko vietu, kur nokrist,
bet tik un tā attopos
atkal uz asmens
vai zini
kur tava mūžam degošā zvaigzne
uz kuru vērts tiekties?
vai zini
kas tavai mugurai spēku dod
zem ikdienas svara nesaliekties?
vai zini
cik gara ir tava diena
starp saules lēktu un rietu?
vai zini
kā sameklēt
to vienu vienīgo - tavējo - mājas vietu?
vai zini
kurā peļķē ir siltāks ūdens
kad septiņreiz septītais lietus lija?
vai zini
kurš nozaga
tavas dzīves sen zudušo instrukciju?
Kam pieder stundas,
kad meklējam jēgu,
un dienas,
kad bēgam no nejēgām?
Kam pieder naktis,
kad seni vilcieni dun
par vietām un laikiem,
kuros mūsu nav bijis?
Kam pieder tikšanās,
kam pieder šķiršanās,
kam pieder lietus,
ieslodzīts varavīksnē?
Kam pieder kļavas lapa,
kurai dots tikai nepilns gads,
lai iemācītos
krāšņi atvadīties?
Kam pieder dzīve
un kam piederam mēs?
es neesmu guru, un tu neesi guru,
mēs satikāmies pie ugunskura
tu teici, ka liesmas šīs esot svētas -
lai sadegot viss, kas lieks ļaužu sētās
es gribēju piekrist - lai vainīgos soda,
un liesmas dusmīgi rūca un koda
bet dzirkstis maldījās brīžiem pa kreisi
un aizšķīla dažus, kas mazliet greizi
tie svila vēl stiprāk, un vairs nebija jausmas,
vai uguns šī norims līdz rīta ausmai
es satraucos - liesmās degs naktstauriņi,
bet tu spriedi, ka paši vainīgi viņi
cits citam neesot mēs par sargu -
lai es ļaujot katram savu likteni bargu;
manas sāpes par tauriņiem - greznība lieka;
lai guļot es nakti bezrūpju miegā...
taču spilvens man nedod vēso pusi
un dvēsele ilgi smeldz - nemigusi...
saule,
kā gan tu vari būt tik spoža?
tavā priekšā jūtos pazemīgs
un arī pazemots.
saule,
kā gan tu vari būt tik karsta?
ar tevi strīdēties ir bezjēdzīgi -
var sadegt un izdegt.
saule,
kā gan tu vari būt tik konkurētspējīga?
tava firmas zīme -
saulainais smaids ļaužu sejās.
saule,
kā gan ar tevi man sacensties?
mēness reiz mēģināja
un tika izdzīts trimdā,
tava mūžīgā spožuma ēnā.
saule,
kā gan tu vari būt saule?
es uzlieku saulesbrilles un novēršos...
pilsētā klaidonis staigā
kā gadsimtiem izslāpis streipuļo
viņam nevajag maizi
viņam nevajag ūdeni
un ja ieskaties dziļi acīs
tad saproti
ka patiesībā
viņam nevajag arī šņabi
vairāk par visu viņš alkst
vēl vienu reizi
dziļi iekosties
un līdz pēdējam pilienam izsūkt
to sulīgo, eksotisko augli
kas uz mirkli dod spārnus
un kā supercilvēkam
ļauj pacelties virs ikdienas skrandām un lamām -
to vienu tīro un atveldzējošo
"paldies"
pūta austrumu vējš
un mazais kļuva par lielu,
un daži kuģi vairs nespēja atgriezties ostās;
kaut pavedieniem nebija saskarties ļauts,
tomēr nedaudz ciešāk savērpās Lielvārdes josta
pūta dienvidrietumaustrumziemeļu vējš
un mēs krāsojām raibo par melnu;
daži graudi izdīga,
bet daudzi pārvērtās pelnos
pūta sazin kāds vējš
un teica,
ka nekas vairs nebūs kā iepriekš;
bet vai tad
kaut kad kaut kas vispār ir bijis
tāds pat kā iepriekš?
pūta vējš...
cilvēks ar saplēsto cepuri
iestāda puķes ēnā
cilvēks ar saplēsto cepuri
dzīvo par citiem lēnāk
cilvēks ar saplēsto cepuri
plēš jokus kā uz pasaules galu
cilvēks ar saplēsto cepuri
atrod visdziļāko alu
cilvēkam ar saplēsto cepuri
ir veltīts tūkstošiem dziesmu
bet cilvēks ar saplēsto cepuri
grib izkliegt viskarstāko liesmu
lai kas un kur arī būtu
cilvēks ar saplēsto cepuri
viņš cer, ka reiz kāds dāvinās
šim cilvēkam jaunu cepuri...
es neesmu tas
kurš pēc tūkstošiem gadu
reiz dzīvoja sensenos laikos
es neesmu tas
kurš grib svešu laimi
jo viņi teica
ka vajag
es neesmu tas
kuram pietrūkst vārdu
lai izteiktu
"paldies" un "piedod"
es neesmu tas
kurš izvēlas ziedot
lai nebūtu jāņem
es neesmu tas
kurš grib pierādīt citiem
jo pats sev jau nevar
es neesmu tas
kurš jauc robežas
starp normālo vairākumu
un nepareizo mazākumu
es neesmu tas
kurš ar nolūku kavējas
dzīves naivajā pusē
es neesmu tas
kurš savu dvēseli izraksta
lai saprastu tavējo...
jaunais
ar aizrautīgu kliedzienu pasaulē nāk
un sola
ka nu viss būs citādi -
varbūt arī Taviem sapņiem
pietiks spēka
un ja ļoti centīsies
tad izdosies uzvarēt
sīkos ikdienas grēkus
jaunais
nepielūdzami skaļi pasaulē nāk
un draud
ka nu viss būs citādi -
citi akmeņi Tavās kurpēs birs
citas ēnas,
ko vienu no otras vairs neatšķirt
gribi vai negribi
atkal jaunais pasaulē nāk
un pat ja jau ir par vēlu
vecajam teikt paldies
vienmēr būs kāds - vai vismaz kaut kas -
par ko pateikties...