pavasaris ir
zaros plaukst jauni vārdi
nosargā tos
lai nenobirst nepateikti
koki pašaizliedzīgi dāvā
savus dzīvības pilienus
veselu spaini..
un kad tu ziedoji asinis?
saule visiem vienādi spīd
taču vienus maigi silda
bet citiem sāpīgi dzeļ...
sveša laime tev nederēs
dienas ripo kā olas
taisni
greizi
galīgi garām...
sameklē drošības spilvenu
putni salidojuši
skaļi valdību lamāt
pažobelēs un galvās
jo
pavasaris ir
sameklēt savu vārdu...
rotaļa, misija, pašapmāns?
dzīves pilieni notek
notekcaurulē.
garām aizskrien
nepieklājīgi skaļa mūzika.
kāds gan ir jautājums atbildei,
kura ir pats šis jautājums?
prāts iestrēdzis uz skrejceļa apļa,
tam lidot nav laika.
sameklēt savu vārdu...
kad tevi nesauc,
sauc pats.
vārdam nav nozīmes,
visu izšķir atbalsis.
divi metri starp mums,
bet atšķirības nemēra metros
ādas krāsa nav svarīga,
visu nosaka smadzeņu krāsa
ne tavas, ne manas nav ne melnas, ne baltas
miljardiem raibo toņu,
nemeklē manai krāsai pareizo bundžu,
es šodien esmu liberālkonservatīvsociāldemokrātnezinukas
tu neesi labāks vai sliktāks
un tu neesi arī vienāds ar mani,
un pat ne ar sevi pēc piecām minūtēm vai arī vakar
tomēr mēs abi skatāmies vienās debesīs
un atveram mutes un ļaujam sniegpārslām krist uz mēles
un smejam kā muļķi
šai brīdī, kad starp mums
divi metri
ne neuzticības
vien piesardzības
mans spēks ir kluss
kā bērna čuksti -
aizturi elpu un dzirdēsi
cik skaļi tas dzied
mans spēks ir pāršķelts akmens -
tā puses nekad nebūs kopā
un tomēr tas dzīvos
vismaz līdz nākamam pasaules galam
mans spēks
lēkā dvēseļu spoguļos kā tūkstošiem saules zaķēnu -
tie meklē lēcu
lai aizdegtu vismaz dažas sveces
mans spēks ir manī
un tevī un viņos un visā
tieši tāpat kā tavējais
nedosim viens otram zvaigzni,
lai kāds nepamanītu,
ka tur, augšā,
ir par vienu mazāk
nesauksim nekad to īstajā vārdā;
ja nosauksim - nogrims
vai nogremdēs
nebūsim viens otram blakus;
par to, kā starp mums nav bijis,
klusēs pasaules zvani
un tomēr mums ir kopīga zvaigzne,
kuras nevienam netrūkst;
arī ne man un ne tev
viņi stāstīja tev tieši to,
ko tu gribēji dzirdēt
viņiem bija gatavas atbildes
visiem taviem jautājumiem,
arī nepateiktajiem
tik skaļi un pārliecinoši viņi runāja,
ka nokāva tevī ilgas
pēc tava ceļa uz tavām personīgajām
zināšanām
sevi un tevi viņi krāsoja baltu,
bet visas citas krāsas sauca par melnām
viņi teica,
ka tu esi īpaša sniegpārsla,
un tas nekas, ka ar pieciem stariem
tavu ūdeni
viņi saindēja ar cukuru
un vienmēr lēja tev pilnu glāzi,
lai tu nespētu ieliet tajā ko citu
viņi noslēdza robežas,
par kuru esamību tu nemaz nezināji
un galu galā, lai tu nespētu aizbēgt,
viņi pavisam klusi un nemanāmi
piedzima tavā galvā
Dieviņš sauca, Dieviņš lūdza,
bāleliņus ganīdams;
bāleliņi izklīduši,
cits ar citu karodami.
Kāda tava alga bija,
svežu zemju karadēls?
Miesas sāpes, sirdes sāpes -
tāda tava alga bija.
Daudz domāja bāleliņi,
baltas dienas gaidīdami;
kad atnāca melna diena,
grēka āzi neatrada.
Caur sidraba birzi gāju
putnu dziesmu meklēdams;
to sidrabu, tos putniņus
sveši kungi aizveduši.
Kam tu raudi, līgaviņa,
bāleliņu gaidīdama?
Bāleliņis maldījās,
svešās zemēs kalpodams.
Simtiņš bēdu zem akmeņu,
simtiņš gāja dziedādams;
kas piedzima zem akmeņa,
savu dziesmu nezināja.
Latvis kliedza, latvis rauda,
Tumšu dienu vadīdams,
Nekliedz, latvi, neraud, latvi,
Kuri gaišu uguntiņu.
Gari, gari latvju raksti,
Jostu jostās darināti,
Kas tos rakstus saturēja,
Tas tur latvju dvēselīti.
Balta bija tā upīte,
Kas tecēja šaizemē,
Svešā zemē svešas upes,
Svešām krāsām izrotātas.
Tavs stāsts
manuskriptā ierakstīts,
tavs glāsts
pār gleznu rāmjiem slīd.
Vai atceries,
ko toreiz vēlējies?
Tik liels
ir šonakt Kosmoss gadījies.
Kas zinās teikt,
kurš ir kuru radījis...
Vai atceries,
kā laiks ar tevi spēlējās?
Nokrist zemāk par debesīm,
uzkāpt augstāk par elli,
uz pagātnes ēnām mēs būvējam
stāstus par rozēm un pelniem.
Kur biji tu,
tur esmu es.
Mans stāsts
zibatmiņā ierakstīts,
mans glāsts
pāri spilgtam ekrānam.
Es atceros,
ko toreiz vēlējos.
Tik daudz
ir šonakt zvaigžņu gadījies.
Kas zinās teikt,
cik sen tu tajās skatījies?
Caur gadsimtiem
tavs laiks ar mani spēlējas.
Nokrist zemāk par debesīm,
uzkāpt augstāk par elli,
uz pagātnes ēnām mēs būvējam
stāstus par rozēm un pelniem.
Kur biji tu,
tur esmu es.
Kur esmu es,
tur būs kāds cits.
Ielas malā
vijolnieks izspēlē pasauli.
Viens lociņa vēziens
par pasauli,
kurā var lidot
gan vienādie,
gan pavisam nevienādie.
Viens spēcīgs tonis
par pasauli,
kurā robežas mūs aizsargā
nesanaidojot.
Viens jautrs arpedžo
par pasauli,
kurā var noreibt no prieka
neapreibinoties.
Vijole spēlē,
balss klusē
par pasauli,
kura varētu būt,
bet tomēr tās nav.
atkal esmu iestrēdzis
uz naža asmens;
kājas trīc, sirds strauji sitas,
vienā pusē bundža ar balto krāsu
otrā - ar melno;
esmu noķēpājies ar abām
un kaut kur pa ceļam
paguvis aizķert vēl citas
kopš bērnības pirmā soļa
kāds tevi uzliek uz asmens;
noturēt līdzsvaru,
vienalga, vai apakšā meža sūnas
vai industriālā
dzelzsbetonbezgalība;
balansēt
starp veiksmes stāstu
un pilnīgu izgāšanos;
puikas neraud,
bet meitenes reizēm vēl vairāk...
stāsta,
ka ar spēcīgu inerci
iespējams noskriet pa asmeni
no sākuma līdz pat galam
un pēc tam atpakaļ
vairākas reizes
katru dienu;
tas nav mans stāsts
kāju muskuļi smeldz no piepūles;
ir tikai es,
bezgalīgā līnija
un abas puses;
ik pa reizei izvēlos
savu mīļāko vietu, kur nokrist,
bet tik un tā attopos
atkal uz asmens
vai zini
kur tava mūžam degošā zvaigzne
uz kuru vērts tiekties?
vai zini
kas tavai mugurai spēku dod
zem ikdienas svara nesaliekties?
vai zini
cik gara ir tava diena
starp saules lēktu un rietu?
vai zini
kā sameklēt
to vienu vienīgo - tavējo - mājas vietu?
vai zini
kurā peļķē ir siltāks ūdens
kad septiņreiz septītais lietus lija?
vai zini
kurš nozaga
tavas dzīves sen zudušo instrukciju?