mana roka
tevi neatrod,
mana balss
saplēš svešas glāzes
bet tava ir pārāk pilna,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
mani solījumi
tevi neiedvesmo,
mans gribasspēks
neizkustina pat graudu
tavā smilšu pilī,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
mans skatiens
ap tevi apmaldās,
manā Visumā
tavam zvaigznājam
pietrūkst vietas,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
par tevi nedomāt,
nav iespējams nelidot,
pietiek vien zināt
ka nav nekā labāka
kā tevi nesasniegt
tik daudz ir sniegpārslā ierakstīts
sniega sega nepiedod grēkus
bet vismaz tos noslēpj
skatiens slīd no egļu saknēm līdz galotnēm...
vai var augstāk par mīlestību?
tavs mestais bumerangs ieķeras smagajos mākoņos
pa ceļam uz vietu, kur tevis vairs nav
simtiem nesāktu stāstu
un simtiem nepabeigtu
tik daudz ir sniegpārslā ierakstīts
maza dzīvīte
miljoni mozaīkas gabaliņu
izkārtojami daudzdimensiju laiktelpā
maza dzīvīte
kāds atdotu visu par visu citu
vai vismaz kaut ko
ja vien būtu ko un par ko
maza dzīvīte
divi krēsli un pārvilkta sega
pagriez šosejai muguru un ļauj
lai vakara saule skaisti noskumst tavā vietā
maza dzīvīte
par pagātni tikai labu vai neko
nākotnei pietrūkst biezuma
ja negaršo kafija
maza dzīvīte
sirds par lielu
lec ārā pa muti
tūkstošiem vārdu
par cerību, cerību un cerību
maza dzīvīte
sirds par lielu
trīs parastie vārdi
nopirku tev jogurtu
trīs rūpīgie vārdi
pamasēšu tev sprandu
trīs ikdienišķie vārdi
līst, paņem lietussargu
trīs gaidītie vārdi
kā šodien jūties?
trīs iedvesmojošie vārdi
tev tas izdevās!
trīs nodeldētie vārdi
kādu filmu skatīsimies?
trīs vislabākie vārdi
trīs vislielākie vārdi
trīs neveiklie vārdi
nepateikti, taču izdarīti
prožektors spīd tieši acīs
mūžīgais suflieris kliedz vidusausī
"Neatkāpies no scenārija!"
teksts aizmirsts pagājušajā dzīvē
nospēlēt savu lomu
katra kustība izlemj likteni
gravitācija sakritusi kāju pēdās
sirds skrien neparasti
kurš gan cits
ja ne miljardi mēs...
bet Visvarenā Šībrīža Situācija
izdara nākošo gājienu
mierīgā balsī jautājot
"Maksāsiet ar karti vai skaidrā?"
Gribēju tev pateikt vienu,
divi atsitās pret sienu.
Vārti neatvērās vārdiem,
lietus dārdēja pa skārdu.
Kur ir mūsu stāsta sākums?
Nepabeigts šis domu vākums.
To, ko neizteicām skaļi,
nenoturēs četri vaļi.
Viens par otru lēnāk ejam,
mērām septiņreiz, pirms smejam,
ikdienišķi auksti rīti
nelaiž vaļā dzeguzīti.
Gribēju tev pateikt vienu,
divi atsitās pret sienu...
Tagad garo ielu dalām,
katrs ticot jaunam galam.
viņa smaida caur asarām
ir pagājis rīts
uz galda kafijas plankums
kā traips uz svešas sirdsapziņas
nenotīrīts
viņa smejas sakostiem zobiem
viņai ir pārāk daudz spēka
smagi betona bloki uz kādreiz trauslajiem pleciem
un tomēr kādā pilsētā mūžīgi nepabeigta
centrālā ēka
viņa dzied skaļāk par sāpēm
notis iestrēgst vecās plates dziļajās rievās
visas atmiņas ieadītas bezjēdzīgi garā zeķē
bet tur, augstajā kalnā,
atkal zied ievas
viņa smaida, smejas un dzied
un tad viņa raud
jo vajag un drīkst
par visu, par neko, tāpat vien
pārrauti dambji un aizsprosti
līdz beidzot logi atkal ir tīri
un cerība aplaistīta
uz palodzes puķupodā dīgst
pavasaris ir
zaros plaukst jauni vārdi
nosargā tos
lai nenobirst nepateikti
koki pašaizliedzīgi dāvā
savus dzīvības pilienus
veselu spaini..
un kad tu ziedoji asinis?
saule visiem vienādi spīd
taču vienus maigi silda
bet citiem sāpīgi dzeļ...
sveša laime tev nederēs
dienas ripo kā olas
taisni
greizi
galīgi garām...
sameklē drošības spilvenu
putni salidojuši
skaļi valdību lamāt
pažobelēs un galvās
jo
pavasaris ir
sameklēt savu vārdu...
rotaļa, misija, pašapmāns?
dzīves pilieni notek
notekcaurulē.
garām aizskrien
nepieklājīgi skaļa mūzika.
kāds gan ir jautājums atbildei,
kura ir pats šis jautājums?
prāts iestrēdzis uz skrejceļa apļa,
tam lidot nav laika.
sameklēt savu vārdu...
kad tevi nesauc,
sauc pats.
vārdam nav nozīmes,
visu izšķir atbalsis.
divi metri starp mums,
bet atšķirības nemēra metros
ādas krāsa nav svarīga,
visu nosaka smadzeņu krāsa
ne tavas, ne manas nav ne melnas, ne baltas
miljardiem raibo toņu,
nemeklē manai krāsai pareizo bundžu,
es šodien esmu liberālkonservatīvsociāldemokrātnezinukas
tu neesi labāks vai sliktāks
un tu neesi arī vienāds ar mani,
un pat ne ar sevi pēc piecām minūtēm vai arī vakar
tomēr mēs abi skatāmies vienās debesīs
un atveram mutes un ļaujam sniegpārslām krist uz mēles
un smejam kā muļķi
šai brīdī, kad starp mums
divi metri
ne neuzticības
vien piesardzības
mans spēks ir kluss
kā bērna čuksti -
aizturi elpu un dzirdēsi
cik skaļi tas dzied
mans spēks ir pāršķelts akmens -
tā puses nekad nebūs kopā
un tomēr tas dzīvos
vismaz līdz nākamam pasaules galam
mans spēks
lēkā dvēseļu spoguļos kā tūkstošiem saules zaķēnu -
tie meklē lēcu
lai aizdegtu vismaz dažas sveces
mans spēks ir manī
un tevī un viņos un visā
tieši tāpat kā tavējais