Viņi dzīvo ēnā
kur uz varoņu krūtīm mirdz medaļas,
spodrinātas ar svešām asinīm.
Viņi dzīvo ēnā
kur kailie karaļi aizlīmējuši mutes patiesības bērniem
ar importa superlīmi.
Viņi dzīvo ēnā
kur gāzes pārpārēm, bet gaisa par maz,
un elektrības pietiek tikai vienam TV kanālam.
Viņi dzīvo ēnā
dzelžaini aizsargātā patvērumā
un cietumā.
Kādam brāļi un kādam māsas,
tik dažādi karogi plīvo;
mūsu bailēm un cerībām
vienādas balsis un krāsas.
Senas likteņa līnijas izvago karti,
vieniem lemts dzīvot, citiem lemts šķirt;
svešs bērns svešā pagultē
slēpjas no tava pērkona dārda.
Atmiņas neatraisāmos mezglos pītas,
kāpēc, kad un vai vispār;
laiks ar mūsu nežēlīgajām rokām
reiz sadziedēs arī piramīdas.
Kādam brāļi un kādam māsas,
tik dažādi karogi plīvo;
bet tur, aiz trejdevītā kalna,
jau atkal svin kāzas.
viņa ieelpo tūkstošiem dzīvju
lai pietiktu spēka
izelpot dziesmas
viņas vakara logu acīs
atmirdz saulrieta cerību liesmas
viņas dzīslās
plūst dzidru strautu
un bērza sulu straumes
pasakas, dejas un rakstu raksti -
tāda ir viņas gaume
gluži kā es un tu
viņa grib, lai visiem mierīgi dzīvot ļautu
viņa pati varbūt to nezina,
taču ļaudis sauc viņu - mūsu tauta
Reiz atvērās mirklis,
un cauri asfalta segai
izlauzās zaļa dvēselīte,
un kāda balss teica:
nepadodies,
līdz atkal būsi jauns.
Ikdienas straumes
glāstīja tevi līdz tulznām,
un pat ar debesīm bija par maz,
bet kāds uzsita tev uz pleca un teica:
neapstājies,
līdz atkal būsi jauns.
Spārni jau pārdoti tirgū,
piepildītie sapņi uzliesmo krāsnī,
kalendārs atkal melo,
bet tu sev saki:
turpinies,
līdz atkal būsi jauns.
svešie nedzird
mūziku tavā galvā
svešo slavētās zvaigznes
nav tavu sapņu galamērķis
svešo vienaldzīgais prieks
neremdē tavas ikdienas sāpes
svešie dusmojas
bet nemācās
no tavām kļūdām
svešie prasa
lai tu domā ar savu galvu
to pašu ko viņi
svešas kurpes
berž svešas tulznas
tev pietiek ar savām
svešie ir sveši tev
bet kam svešs esi tu?
es atnākšu gadā
kad atļauts būs mīlēt,
kad būs jauna māja
pie sasistās siles
varbūt reiz debesīs
pūtīs labāki vēji,
un nebūs vairs bail
tā, ko nedrīkstējām
pa kaltušiem dubļiem
būs soļi tik viegli,
un vasaras zaros
plauks jauni smiekli
mēs tiksimies dienā,
kad sodi būs trimdā
un lieki būs slēpties
starp dzejas rindām
mana roka
tevi neatrod,
mana balss
saplēš svešas glāzes
bet tava ir pārāk pilna,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
mani solījumi
tevi neiedvesmo,
mans gribasspēks
neizkustina pat graudu
tavā smilšu pilī,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
mans skatiens
ap tevi apmaldās,
manā Visumā
tavam zvaigznājam
pietrūkst vietas,
kas gan ir labāk
kā tevi nesasniegt
par tevi nedomāt,
nav iespējams nelidot,
pietiek vien zināt
ka nav nekā labāka
kā tevi nesasniegt
tik daudz ir sniegpārslā ierakstīts
sniega sega nepiedod grēkus
bet vismaz tos noslēpj
skatiens slīd no egļu saknēm līdz galotnēm...
vai var augstāk par mīlestību?
tavs mestais bumerangs ieķeras smagajos mākoņos
pa ceļam uz vietu, kur tevis vairs nav
simtiem nesāktu stāstu
un simtiem nepabeigtu
tik daudz ir sniegpārslā ierakstīts
maza dzīvīte
miljoni mozaīkas gabaliņu
izkārtojami daudzdimensiju laiktelpā
maza dzīvīte
kāds atdotu visu par visu citu
vai vismaz kaut ko
ja vien būtu ko un par ko
maza dzīvīte
divi krēsli un pārvilkta sega
pagriez šosejai muguru un ļauj
lai vakara saule skaisti noskumst tavā vietā
maza dzīvīte
par pagātni tikai labu vai neko
nākotnei pietrūkst biezuma
ja negaršo kafija
maza dzīvīte
sirds par lielu
lec ārā pa muti
tūkstošiem vārdu
par cerību, cerību un cerību
maza dzīvīte
sirds par lielu
trīs parastie vārdi
nopirku tev jogurtu
trīs rūpīgie vārdi
pamasēšu tev sprandu
trīs ikdienišķie vārdi
līst, paņem lietussargu
trīs gaidītie vārdi
kā šodien jūties?
trīs iedvesmojošie vārdi
tev tas izdevās!
trīs nodeldētie vārdi
kādu filmu skatīsimies?
trīs vislabākie vārdi
trīs vislielākie vārdi
trīs neveiklie vārdi
nepateikti, taču izdarīti
prožektors spīd tieši acīs
mūžīgais suflieris kliedz vidusausī
"Neatkāpies no scenārija!"
teksts aizmirsts pagājušajā dzīvē
nospēlēt savu lomu
katra kustība izlemj likteni
gravitācija sakritusi kāju pēdās
sirds skrien neparasti
kurš gan cits
ja ne miljardi mēs...
bet Visvarenā Šībrīža Situācija
izdara nākošo gājienu
mierīgā balsī jautājot
"Maksāsiet ar karti vai skaidrā?"
Gribēju tev pateikt vienu,
divi atsitās pret sienu.
Vārti neatvērās vārdiem,
lietus dārdēja pa skārdu.
Kur ir mūsu stāsta sākums?
Nepabeigts šis domu vākums.
To, ko neizteicām skaļi,
nenoturēs četri vaļi.
Viens par otru lēnāk ejam,
mērām septiņreiz, pirms smejam,
ikdienišķi auksti rīti
nelaiž vaļā dzeguzīti.
Gribēju tev pateikt vienu,
divi atsitās pret sienu...
Tagad garo ielu dalām,
katrs ticot jaunam galam.
viņa smaida caur asarām
ir pagājis rīts
uz galda kafijas plankums
kā traips uz svešas sirdsapziņas
nenotīrīts
viņa smejas sakostiem zobiem
viņai ir pārāk daudz spēka
smagi betona bloki uz kādreiz trauslajiem pleciem
un tomēr kādā pilsētā mūžīgi nepabeigta
centrālā ēka
viņa dzied skaļāk par sāpēm
notis iestrēgst vecās plates dziļajās rievās
visas atmiņas ieadītas bezjēdzīgi garā zeķē
bet tur, augstajā kalnā,
atkal zied ievas
viņa smaida, smejas un dzied
un tad viņa raud
jo vajag un drīkst
par visu, par neko, tāpat vien
pārrauti dambji un aizsprosti
līdz beidzot logi atkal ir tīri
un cerība aplaistīta
uz palodzes puķupodā dīgst