ierāmēties
ciktāl pa kreisi
tiktāl pa labi
augšā debesis
apakšā elle
bet pa vidu - spēle
"izkrāso melnbaltu"
patriotisms un darbs
vieno un nodod
fanātisms un bizness
rāmjos ir droši
pat bailes kļūst pazīstamas
un tiek sakautas tūkstošos krogu
ja esi iekšā, tad nelien ārā
ja esi ārā, tad netiksi iekšā
taču neskumsti, Pinokio,
paskaties augšup -
arī tev ir savs koka debesu rāmis
un aiz tā vēl viens
un vēl...
kurš kuru sargā?
kurš kuru ierobežo?
reiz bija skola
kur mācīja nevis vienreizvienu
bet gan
kā nodzīvot dienu
kā smieties un raudāt bez kauna
par atņemto nesist
bet būvēt no jauna
kā nicīgu vienaldzību
neslēpt aiz cēlu vērtību saukļiem
un diedzēt veselas sēklas no puvušiem augļiem
kā mīlēt ne tikai zvaigznes
bet arī dubļus zem pēdām
un pacelt visus ceļmalas akmeņus
lai neļautu sarūgt vientuļām bēdām
reiz bija skola
kur mācīja nevis vienreizvienu
bet gan
kā nodzīvot dienu
un aizmigt ar smaidu
bez bailēm jaunu saullēktu gaidot
skaistums iedzeļ sirdī
kāpēc ne es?
kāpēc ne tu?
sniega karaliene
vasarā iekopj puķu dārzu
un saldi dūc bišu dravā,
viņa meklē sev kalpus, kas izravēs,
nezāļu skaistums viņai ir svešs,
bet pēc saulrieta
viņa dzied mēnesnīcas sonāti
ai, cik skaisti
man, lūdzu, kilogramu,
taču skaistumu nepiekukuļosi -
pat dzeguzei neizdevās
skaistumam ir vienalga,
mums nav
es nofotografēju dvēseli
un saplēsu attēlu
un iemetu jūrā,
lai dejo viļņos,
lai meklē sev vietu
starp saulrietu atspulgiem
un izdzīvojušo fotokaķīšu sejām
fotogrāfiski hologrāfiskās
miglainās detaļās velniņi slēpjas,
dvēsele izsmērēta pa maizes drupačām,
katrā ir visums,
visā ir katrums,
kamēr neapēdīsi visu riku,
nemaz nesapratīsi,
kas man tas par sviestu
Zem skaidrām debesīm
tu vari skaļāk,
lai jumts līdz pat korei
atsprāgst vaļā;
lai brīnās ziemeļdienvidu vēji
par to, ko noklusēt
nepaspēji.
Tu drīksti skaļāk
tuksneša vidū;
ja smiltis nobīsies,
tās sameklēs citu,
kas, mirāžu mocīts,
cieš klusuma badu,
līdz beidzot sagaida
savu jauno gadu.
Vai vērts ir solīt
izravēt jūru
un izcelt degošas
sveces no pūra?
Viss kļūs tuvāks
par deguna galu,
ja noticēs pasaule,
ka proti skaļāk.
tu skrien ātrāk par mani,
aiz pilsētas sirēnām
baznīcas zvani
klusē par seno mājokļu drupām,
tavās rokās viegli trīc bļoda -
varbūt zupa
par karstu?
ceļmalas agrajā rītā atdusas nezvēri,
nāvi vēstošas lodes
iesprūdušas to resnajās rīklēs,
tagad drīkst zirnekļi
nemanot aust savus tīklus
pāri svešu dzimteņu mūriem.
es skrienu ātrāk par tevi,
vēl līdz tur tam stūrim
viens elpas vilciens,
bet kas gan tos skaita.
paspēt vai nepaspēt?
nezinu, kas mani baida
vairāk.
bezmiega ģenerators
soda minūtes ražo
še tev par to
kas nepiedots
še tev par to
kas nožēlots
še tev
tāpat vien
no paša pirmā kliedziena saknēm izaudzis koks
tavas mājas līka zara galā šūpojas vējā
un še tev par visiem pārējiem
pasaules miegu ir privatizējusi
kāda nejauka velcpelīte
bezmiega ģenerators
murrā nakts pilsētas balsīs
tavas rokas un kājas
pēkšņi atgriežas no citas dimensijas
laikam tur bija labi
kur tevis jau atkal nav
un še tev arī par to
bezmiega ģenerators aizmieg
tu nē
Viņi dzīvo ēnā
kur uz varoņu krūtīm mirdz medaļas,
spodrinātas ar svešām asinīm.
Viņi dzīvo ēnā
kur kailie karaļi aizlīmējuši mutes patiesības bērniem
ar importa superlīmi.
Viņi dzīvo ēnā
kur gāzes pārpārēm, bet gaisa par maz,
un elektrības pietiek tikai vienam TV kanālam.
Viņi dzīvo ēnā
dzelžaini aizsargātā patvērumā
un cietumā.
Kādam brāļi un kādam māsas,
tik dažādi karogi plīvo;
mūsu bailēm un cerībām
vienādas balsis un krāsas.
Senas likteņa līnijas izvago karti,
vieniem lemts dzīvot, citiem lemts šķirt;
svešs bērns svešā pagultē
slēpjas no tava pērkona dārda.
Atmiņas neatraisāmos mezglos pītas,
kāpēc, kad un vai vispār;
laiks ar mūsu nežēlīgajām rokām
reiz sadziedēs arī piramīdas.
Kādam brāļi un kādam māsas,
tik dažādi karogi plīvo;
bet tur, aiz trejdevītā kalna,
jau atkal svin kāzas.
viņa ieelpo tūkstošiem dzīvju
lai pietiktu spēka
izelpot dziesmas
viņas vakara logu acīs
atmirdz saulrieta cerību liesmas
viņas dzīslās
plūst dzidru strautu
un bērza sulu straumes
pasakas, dejas un rakstu raksti -
tāda ir viņas gaume
gluži kā es un tu
viņa grib, lai visiem mierīgi dzīvot ļautu
viņa pati varbūt to nezina,
taču ļaudis sauc viņu - mūsu tauta
Reiz atvērās mirklis,
un cauri asfalta segai
izlauzās zaļa dvēselīte,
un kāda balss teica:
nepadodies,
līdz atkal būsi jauns.
Ikdienas straumes
glāstīja tevi līdz tulznām,
un pat ar debesīm bija par maz,
bet kāds uzsita tev uz pleca un teica:
neapstājies,
līdz atkal būsi jauns.
Spārni jau pārdoti tirgū,
piepildītie sapņi uzliesmo krāsnī,
kalendārs atkal melo,
bet tu sev saki:
turpinies,
līdz atkal būsi jauns.
svešie nedzird
mūziku tavā galvā
svešo slavētās zvaigznes
nav tavu sapņu galamērķis
svešo vienaldzīgais prieks
neremdē tavas ikdienas sāpes
svešie dusmojas
bet nemācās
no tavām kļūdām
svešie prasa
lai tu domā ar savu galvu
to pašu ko viņi
svešas kurpes
berž svešas tulznas
tev pietiek ar savām
svešie ir sveši tev
bet kam svešs esi tu?
es atnākšu gadā
kad atļauts būs mīlēt,
kad būs jauna māja
pie sasistās siles
varbūt reiz debesīs
pūtīs labāki vēji,
un nebūs vairs bail
tā, ko nedrīkstējām
pa kaltušiem dubļiem
būs soļi tik viegli,
un vasaras zaros
plauks jauni smiekli
mēs tiksimies dienā,
kad sodi būs trimdā
un lieki būs slēpties
starp dzejas rindām