pasaule, mainies,
lai nevienam nav pieskarties bail,
pasaule, mainies,
lai uzvar viss,
kas dvēselē daiļš
pasaule, mainies,
lai kauns ir sist, nevis domāt,
pasaule, mainies,
lai vari droši nest visu,
kas tavā somā
pasaule, mainies,
pirms rīts ziemas segā tīsies,
pasaule, mainies,
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies!"
Kā nodziedāt dziesmu
tik lielu kā viss?
Kā nodziedāt dziesmu
tik dzidru
kā debesis?
Kā nodziedāt dziesmu
tik parastu
kā mana diena?
Kā nodziedāt dziesmu
tā
lai izsitas cauri sienām?
Kā nodziedāt dziesmu
tik tumšu
kā noslēpumi?
Kā nodziedāt dziesmu
kam notic pat atkritumi?
Kā nodziedāt dziesmu
par bezgalību?
Kā nodziedāt dziesmu
kas smeldzīgi spēlē
tavas dvēseles stīgas?
Tikai tā - bez vārdiem.
sajūtu bērns
jūrmalā rotaļājas
viņš noķer visas
viļņu atšūpotās pudeles
sajūtu bērns
ar trīcošu sirdi
atkorķē pudeli
un izvelk mūžvecu papīra strēmeli
- ja nu šī būs tā īstā
kurā rakstīts
kā uzbūvēt spārnus
sajūtu bērns
izlasa tikai vēl vienu
dzīves stāstu
sajūtu bērns
liek pudeli pie auss
un klausās
kā klusi raud džins
kura vēlmes neviens nekad nepiepildīs
sajūtu bērns
pieceļas
nopurina pludmales smiltis
un dodas mājās
tapis centimetru garāks
man pietrūkst vienas karaļvalsts
par ko atpirkt tavu smaidu
no laika zagļiem
pavadu dienas dzelzceļa stacijā
gaidot cisternu smieklu
taču šīsdienas muita vairs neļauj tos importēt
smagas ogļu kravas
uz sliežu savienojumiem aizdun
jā, vismaz sliedēm ir savienojumi
tie iztur
virs vagoniem
stabi stabi, vadi vadi
īssavienojumi un izsisti korķi
tavs pārspriegums satrauc manus putnus
tie aizlido
uz seno karaļvalsti
kuras man pietrūkst
lai atpirktu tavu smaidu
vienmēr kāds vilinās tevi uzzināt vairāk
muļķību
vienmēr kāds tevi sargās aiz gaismas vairoga
zelta būrī
vienmēr kāds ar jūsmīgiem brīvības saukļiem cīnīsies par tavām tiesībām
būt apmānītam
vienmēr kāds palīdzēs tev justies labākam
augstprātīgi
vienmēr kāds dos tev svētību
karam
vienmēr kāds tev norādīs uz vainīgo
ar līku pirkstu
vienmēr kāds aicinās tevi domāt ar savu galvu
to pašu ko viņš
vienmēr kāds
bet reizēm tu pats
melnbalti ļaudis
melnbaltā pilsētā
melnbaltus dubļus brien
tiem prātā melnbaltas domas
un somās
melna un balta maize
bet kabatās caurumus deldē
melnbaltas raizes
pelēkā kalnā
kam virsotne sniedzas pelēkā miglā
pelēki kardināli
ar mūsu likteņiem šahu spēlē
stabi, stabi
vadi, vadi
robeža
divdalīta melnbalta vienprātība
ja melnbalti vārdi
tev kaklā briest
iekod līdz sāpēm savā sarkanā mēlē
un atceries -
reiz bija tik krāsainas pasakas...
trīs māsas
cauri puteņiem brien
un uzkāpj visaugstākā kalnā
un nebaidās staigāt pa visplānāko ledu;
kas zina,
varbūt viņas nolaižas arī ellē
trīs māsas
apciemo tos, kas pelnījuši
un arī tos,
kam it kā jau sen ir vienalga
trīs māsas
visvairāk tiek gaidītas tur,
kur tās nevēlas doties
kas gan viņām parādīs ceļu?
varbūt tu?
dvēseļu dziesminieks
sniegpārslas gana,
tik tīras tās krīt
lūk, tava
lūk, mana
un simtiem svešu
viena nolaižas baltās dūnu segās,
cita stieg dubļos
vai neskartā spēs savu spožumu nosargāt?
vai nicinātajai pietiks spēka ūdenskritumā mazgāties tīrai?
dziesminieks skan par visām
bet sētmalē noskrandis bezpajumtnieks
pudeles lauskā savu atspulgu vēro -
tur sniegpārsla...
Puika
puika gribēja vienmēr būt mīļš un jauks
bet kāds aizlika kāju priekšā,
viņš vēlējās visiem būt labākais draugs
bet atkal jau nelaida iekšā
visām robežām drosmīgi pārkāpt pāri
skatīties tuvu un tālu,
robežas sita asinskāri
pa pirkstiem ar lineālu
varbūt viņš maldījās mazliet par daudz,
gribot doties turpat kur citi,
nelūgti putni cerības jauc
un bez vēja karogi krita
ik dienu puika ceļa lukturi dedz
Kaupēna dziesmai skanot,
zem tālajām zvaigznēm segu sedz,
un kāpj torņos neprotot zvanīt...