...mums ir pa ceļam...

pirms ienīst
sauc viņu vārdā
ieskaties acīs
ieklausies nedrošos čukstos
 
klausies ar sirdi -
tā neaizķeras aiz vārdiem
tā izrok tuneļus zem papīru kalnien
tā atpazīst svešus brāļus un māsas
un nebaidās neērtas patiesības
 
pirms ienīst
atrodi viņu ļaužu pūlī
un sauc viņu vārdā

dvēseļu dziesminieks
sniegpārslas gana,
tik tīras tās krīt
 
lūk, tava
lūk, mana
un simtiem svešu
 
viena nolaižas baltās dūnu segās,
cita stieg dubļos
vai neskartā spēs savu spožumu nosargāt?
vai nicinātajai pietiks spēka ūdenskritumā mazgāties tīrai?
 
dziesminieks skan par visām
bet sētmalē noskrandis bezpajumtnieks
pudeles lauskā savu atspulgu vēro -
tur sniegpārsla...

arī mans ezers
meža ielokā dus
vien putnu atspulgi tajā slinki veldzējas
 
mans ezers
izbrīnīta bērna acs
mūžīgā jautājuma zīme
"kāpēc"...

neredzami vēji
neredzamus mākoņus dzenā
slepens lietus
veldzē klusuma rozes
 
tepat
tik nepārprotami redzama
vasaras diena
reibinoša un spilgta
 
īsti cilvēki pasakām netic
 
bet kāpēc neredzams kamīns tā vilina
padziedāt
neredzamā korī bez balss?

stīgas lokās un čīkst
mēnesnīcas sonāte notrūkst
pēc tūkstoš reizēm jau bija jāpierod
 
kalt stīgas dzelžos
lai pat akmeņu smagais roks tās nespēj aizskart
dzelzsgriezējs nosmīn un teic "nav lemts"
 
kailie stīgu gali trīc vējā
kādu dziesmu spēlēsi šonakt?
vai spēlēsi?

Puika
 
puika gribēja vienmēr būt mīļš un jauks
bet kāds aizlika kāju priekšā,
viņš vēlējās visiem būt labākais draugs
bet atkal jau nelaida iekšā
 
visām robežām drosmīgi pārkāpt pāri
skatīties tuvu un tālu,
robežas sita asinskāri
pa pirkstiem ar lineālu
 
varbūt viņš maldījās mazliet par daudz,
gribot doties turpat kur citi,
nelūgti putni cerības jauc
un bez vēja karogi krita
 
ik dienu puika ceļa lukturi dedz
Kaupēna dziesmai skanot,
zem tālajām zvaigznēm segu sedz,
un kāpj torņos neprotot zvanīt...

miglā pazūd upes krasti
neredzami kuģu masti
zvani nodun nesaprasti
kaķis atrod siltu kasti
 
koki atdod visu vējam
tumsas rūķi klusi smejas
mēness izgaismotā seja
ielūdz lapkriti uz deju

Tie
kas nebaidās mirt
bet baidās mīlēt savu tālāko brāli

Tie
kam ausis aizkorķētas ar pavēlēm
lai nedzirdētu šūpuļdziesmas

Tie
kas nopelnījuši
bet nav pelnījuši

Tie
ko reiz cildinās nolādētie
un nolādēs palikušie

Tie
kam dzimtene dārgāka par vēl nedzimušajiem...


ierāmēties
ciktāl pa kreisi
tiktāl pa labi
 
augšā debesis
apakšā elle
bet pa vidu - spēle
"izkrāso melnbaltu"
 
patriotisms un darbs
vieno un nodod
fanātisms un bizness
 
rāmjos ir droši
pat bailes kļūst pazīstamas
un tiek sakautas tūkstošos krogu
 
ja esi iekšā, tad nelien ārā
ja esi ārā, tad netiksi iekšā
taču neskumsti, Pinokio,
paskaties augšup -
arī tev ir savs koka debesu rāmis
un aiz tā vēl viens
un vēl...
 
kurš kuru sargā?
kurš kuru ierobežo?

pāragrā rītā
tevis atkal nav blakus
nekad nav bijis
 
nedziedāta dziesma
nedziedēta rēta mēness tumšajā pusē
it kā neaizliegtā
tomēr neatļautā
nedeg neparasti
izmērcēta līdz pēdējam diedziņam
ar nolūku
svešu
sevis dēļ
 
bet zemes otrā pusē
karsti izvirda vulkāns
 

reiz bija skola
kur mācīja nevis vienreizvienu
bet gan
kā nodzīvot dienu

kā smieties un raudāt bez kauna
par atņemto nesist
bet būvēt no jauna

kā nicīgu vienaldzību
neslēpt aiz cēlu vērtību saukļiem
un diedzēt veselas sēklas no puvušiem augļiem

kā mīlēt ne tikai zvaigznes
bet arī dubļus zem pēdām
un pacelt visus ceļmalas akmeņus
lai neļautu sarūgt vientuļām bēdām

reiz bija skola
kur mācīja nevis vienreizvienu
bet gan
kā nodzīvot dienu
un aizmigt ar smaidu
bez bailēm jaunu saullēktu gaidot


skaistums iedzeļ sirdī
kāpēc ne es?
kāpēc ne tu?
 
sniega karaliene
vasarā iekopj puķu dārzu
un saldi dūc bišu dravā,
viņa meklē sev kalpus, kas izravēs,
nezāļu skaistums viņai ir svešs,
bet pēc saulrieta
viņa dzied mēnesnīcas sonāti
 
ai, cik skaisti
man, lūdzu, kilogramu,
taču skaistumu nepiekukuļosi -
pat dzeguzei neizdevās
 
skaistumam ir vienalga,
mums nav

es nofotografēju dvēseli
un saplēsu attēlu
un iemetu jūrā,
lai dejo viļņos,
lai meklē sev vietu
starp saulrietu atspulgiem
un izdzīvojušo fotokaķīšu sejām
 
fotogrāfiski hologrāfiskās
miglainās detaļās velniņi slēpjas,
dvēsele izsmērēta pa maizes drupačām,
katrā ir visums,
visā ir katrums,
kamēr neapēdīsi visu riku,
nemaz nesapratīsi,
kas man tas par sviestu

Zem skaidrām debesīm
tu vari skaļāk,
lai jumts līdz pat korei
atsprāgst vaļā;
lai brīnās ziemeļdienvidu vēji
par to, ko noklusēt
nepaspēji.
 
Tu drīksti skaļāk
tuksneša vidū;
ja smiltis nobīsies,
tās sameklēs citu,
kas, mirāžu mocīts,
cieš klusuma badu,
līdz beidzot sagaida
savu jauno gadu.
 
Vai vērts ir solīt
izravēt jūru
un izcelt degošas
sveces no pūra?
Viss kļūs tuvāks
par deguna galu,
ja noticēs pasaule,
ka proti skaļāk.

tajās dienās
neviens nesauks mūs vārdā
dvēseļu pilieni grab notekcaurules skārdā
kādam pietiek drosmes klausīties pērkona dārdos
visu atceras tikai tas vīrs
ar garo bārdu
ar rūsas traipiem ieraksti
lai nesadeg sārtā
kā tevi sauc?


uzvara
ziedu ezerā grimst
svešu sāpju atmiņas
 
dzied
marša balsis
sola nebeidzamu atriebību
 
pieminekļi
zem augstajām kapu priedēm
neviens nenāk lūgt piedošanu

tu skrien ātrāk par mani,
aiz pilsētas sirēnām
baznīcas zvani
klusē par seno mājokļu drupām,
tavās rokās viegli trīc bļoda -
varbūt zupa
par karstu?
ceļmalas agrajā rītā atdusas nezvēri,
nāvi vēstošas lodes
iesprūdušas to resnajās rīklēs,
tagad drīkst zirnekļi
nemanot aust savus tīklus
pāri svešu dzimteņu mūriem.
es skrienu ātrāk par tevi,
vēl līdz tur tam stūrim
viens elpas vilciens,
bet kas gan tos skaita.
paspēt vai nepaspēt?
nezinu, kas mani baida
vairāk.


bezmiega ģenerators
soda minūtes ražo
še tev par to
kas nepiedots
še tev par to
kas nožēlots
še tev
tāpat vien
 
no paša pirmā kliedziena saknēm izaudzis koks
tavas mājas līka zara galā šūpojas vējā
un še tev par visiem pārējiem
pasaules miegu ir privatizējusi
kāda nejauka velcpelīte
 
bezmiega ģenerators
murrā nakts pilsētas balsīs
tavas rokas un kājas
pēkšņi atgriežas no citas dimensijas
laikam tur bija labi
kur tevis jau atkal nav
un še tev arī par to
 
bezmiega ģenerators aizmieg
tu nē

lūgt vējam piedošanu
viņš vismaz izliekas
ka atbild
atmiņas sen izbalējušas
tomēr es tevi vēl atceros
bez sejas, bez balss
 
lūgt vējam piedošanu
varbūt viņam to vajag vairāk nekā tev
varbūt tev to nevajag nemaz
varbūt sāp tikai man
 
lūgt vējam piedošanu
ķēms tāds, nepiedod...

tu neesi tāds kā viņi
lepnums
mierinājums
vai izmisums
 
tu neesi tāds kā viņi
tu
ģimene
draugi
tauta
civilizācija
rāmjus izvēlies pats
 
tu neesi tāds kā viņi
neviens nav tāds
taču visi ir viņi
tur
aiz izpratnes robežām