Kur ņemt degvielu, lai ogles mirdz spožāk?
Kā pieķerties viegli, kā atbrīvot drošāk?
Izbālē krāsas, kad viss izliets vārdos,
kāds neteiktos nozags un dārgi mums pārdos.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
nekas vairs nav tā.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
tu nesapņo.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
dzīve ir parādā,
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
tev neatdos to.
Ilgi nekavējies pie sevis,
Tas kāršu namiņš, ko laiks katram devis,
sabruks skaisti, atstājot vietu,
kur uzbūvēt jaunu ar sienām tik cietām.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
nekas nebūs tā.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
tu nesapņo.
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
dzīve būs parādā,
Bet ja nu, bet ja nu, bet ja nu
tev neatdos to.
es tevi cienīšu
ja tu jautāsi citā dienā
bez pudelēm un bez glāzēm
ja tev vēl būs drosme uz mirkli
pamest savu kara bāzi
un stāstīt par bailēm
varbūt mēs spriedīsim
par to, kā reiz debesis teica
"lai sākas šī lomu spēle,
un kad tev būs balss,
otra puse paliks bez mēles"
nejautā man
kā pateikt "nē"
tam, kas nemanot
iznirst no dzīlēm
tavu likteni veidot -
lai valdītu savu ēnu,
atskaties
un satver to cieši spīlēs
es tevi cienīšu
citā dienā
bez pudelēm un bez glāzēm
taču vai tu neaizmirsīsi
līdz nākamai ballītei?
kad blakus lēnām kūst sniegs
tev gribas aizvērt acis un neredzēt
kā nodzeltē tas
kas atmiņās mūžīgi balts
kad blakus lēnām kūst sniegs
tev pieskarties bail
jo arī tavas rokas ir vainīgas
kad blakus lēnām kūst sniegs
ar vienu mirkli par maz
kā gan notvert tos visus
lēnām sāp
kad blakus kūst sniegs
/Attēls ģenerēts ar Stable Diffusion neironu tīklu pēc īpaši piemeklēta vaicājuma/
Zem Latvijas krāsas debesīm
šī ir skaista diena
visiem, kas dzīvo,
un arī tiem, kas vēl dzims,
ja nenorims.
Zem Latvijas krāsas debesīm
šī ir skaista diena
mūsu kopējai saimei
un tiem,
kas meklē savu nelielo laimi.
Dziedi un dejo
zem saules vai mēness
uz savas auglīgās zemes.
Dziedi Latvijas krāsas debesīm,
jo šī ir skaista diena
tiem, kas savas pilsētas sargā -
tās nekad nenogrims
visiem, kas dzims.
tava skaņuplate griežas
adata seko ceļam
tu jau zini -
pēc šī do sekos tas remi
bet ja kāds pagrūdīs
adata bīstami nošvirkstēs
cita dziesma
cits ceļš
arī tavs
tik pierasts
bet negribēts
sakod zobus
ej un cel adatu atpakaļ
lai tā atkal brien pareizo vagu tavā pasaulē
ko netur četri vaļi
bet tikai viena adata
skaņuplate griežas
adata seko ceļam
ko iegravējusi kāda spēcīga roka
varbūt tava
varbūt nē
kurš dzird tavu dziesmu
un kurš to klausās?
Foto autors: Bob Clark
Mātes dienā
Kas savās domās
tevi siltā miegā aijās,
no baisiem sapņiem
tavu roku sargās?
Kas visus vakardienas ķēmus projām raidīs
un jaunā agri vēlā rītā
tavu izspūrušo seju gaidīs?
Kas rūpēsies,
lai siltas tavas kājas
un galva - vēsa,
taču ne pārlieku?
Kas satrauksies
par katru nieku,
zinot, cik tas svarīgs?
Kas gribēs būt tev
visos darbos palīgs?
Kas līdzi sāpēs,
kad tu pirksi grābekli
un uzsitīsi savus punus?
Kam pietiks laika
uzklausīt ikvienu tavu juceklīgo runu?
Kas pieņems tevi tad,
kad jūties tu kā raibi neglīts pīlis?
Ko reizēm
ir tik sarežģīti vajadzīgi mīlēt?
Kā pateiksi tos vārdus,
kas jau sen aug sirdī?
Uz mēles tie tik neveikli,
ka šķiet -
tik klusums spēs tos dzirdēt.
Bet pat ja neteiksi
viens skatiens visu paudīs -
ir cieši sasiets tas,
ko jūsu laiks ir kopā audis.
Es sastopu tevi
burtu un tēlu jūrā,
vietā, kur zvaizgnes
dziļi noglabātas
zem ikdienas pūra.
Uzzīmē, uzraksti, iedomājies.
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Tavas pēdas
mirdz tukšās ielās,
kur tumšzeltainos vakaros
neviena nav.
Vējā lokāmies abi,
tu nelauz mani,
es nemainu tevi.
Nepiepildīto kilometru stabi
lēni plūst garām.
Katram savs autobuss.
Manā pieturā uz brīdi aizkavējies.
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Skaitot līdz simtam
tūkstošo reizi
visu, kas tīšām
un nejauši nepareizi,
es zīlēju mākoņos,
kā būtu,
ja mēs apstātos,
ja mēs neapstātos.
Pa labi, pa kreisi -
kā tevi izvēlēties?
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Vai tu arī?
Es neprotu tevi iedvesmot
ar saulē dzirkstošiem rītiem.
Mani stāsti tik bāli;
lietus notekā aizskalo
vakar rakstīto krītu.
Tā vietā, lai vēstītu
par rūgteni saldu mīlu,
es berzīšu tavas stīgas
ar visrupjāko vīli.
Un tomēr klusām, nemanot,
kad blakus nebūs neviena,
pienāks vasara,
bet ja nē,
tad mums būs bijusi
laba ziema.
ja man būtu
tad es būtu
tas, kurš tevi atradīs
ja man būtu
tad es kļūtu
tavu durvju rokturis
ja es būtu
ja tu būtu
vai mēs kļūtu
klusas sveces mēmā naktī?
kā var nelūgt?
ja man būtu
tad es būtu
sen pie tevis pieradis
bet ja nebūtu
tad būtu
tavu sliedi nozadzis
ja es būtu
ja tu būtu
vai mēs šūtu
divas dziesmas vienā taktī?
kā var nelūgt?
kā var neprasīt?
seju žilbina saule
vējš aiz mākoņiem rotaļājas
un kamēr vien ritms neapstājas
aiz manis paliek vēl pēdas sniegā
tikai piecas minūtes
pirms vētra tās dzēsīs
no šīs pasaules
upēs sakarst ledus
peldot pret vēsu straumi
nāc, pastrīdēsimies
par to
kas nav gaumē
šķietami bezgalīgs stāsts
un apjucis labirints
ko jau sen ir pametis Pāns...
vai tas nav pašapmāns?
pēdas aiz manis
tā arī nenosauc tevi vārdā
tikai vēl mirklis
pienākt tām klāt
un uzrunāt
to atbalsi
kas skan cauri un pāri
kamēr vēl pavasaris