Mātes dienā
Kas savās domās
tevi siltā miegā aijās,
no baisiem sapņiem
tavu roku sargās?
Kas visus vakardienas ķēmus projām raidīs
un jaunā agri vēlā rītā
tavu izspūrušo seju gaidīs?
Kas rūpēsies,
lai siltas tavas kājas
un galva - vēsa,
taču ne pārlieku?
Kas satrauksies
par katru nieku,
zinot, cik tas svarīgs?
Kas gribēs būt tev
visos darbos palīgs?
Kas līdzi sāpēs,
kad tu pirksi grābekli
un uzsitīsi savus punus?
Kam pietiks laika
uzklausīt ikvienu tavu juceklīgo runu?
Kas pieņems tevi tad,
kad jūties tu kā raibi neglīts pīlis?
Ko reizēm
ir tik sarežģīti vajadzīgi mīlēt?
Kā pateiksi tos vārdus,
kas jau sen aug sirdī?
Uz mēles tie tik neveikli,
ka šķiet -
tik klusums spēs tos dzirdēt.
Bet pat ja neteiksi
viens skatiens visu paudīs -
ir cieši sasiets tas,
ko jūsu laiks ir kopā audis.
Es sastopu tevi
burtu un tēlu jūrā,
vietā, kur zvaizgnes
dziļi noglabātas
zem ikdienas pūra.
Uzzīmē, uzraksti, iedomājies.
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Tavas pēdas
mirdz tukšās ielās,
kur tumšzeltainos vakaros
neviena nav.
Vējā lokāmies abi,
tu nelauz mani,
es nemainu tevi.
Nepiepildīto kilometru stabi
lēni plūst garām.
Katram savs autobuss.
Manā pieturā uz brīdi aizkavējies.
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Skaitot līdz simtam
tūkstošo reizi
visu, kas tīšām
un nejauši nepareizi,
es zīlēju mākoņos,
kā būtu,
ja mēs apstātos,
ja mēs neapstātos.
Pa labi, pa kreisi -
kā tevi izvēlēties?
Un nepasakot
es domāju, ka esmu
Vai tu arī?
Vai tu arī?
Es neprotu tevi iedvesmot
ar saulē dzirkstošiem rītiem.
Mani stāsti tik bāli;
lietus notekā aizskalo
vakar rakstīto krītu.
Tā vietā, lai vēstītu
par rūgteni saldu mīlu,
es berzīšu tavas stīgas
ar visrupjāko vīli.
Un tomēr klusām, nemanot,
kad blakus nebūs neviena,
pienāks vasara,
bet ja nē,
tad mums būs bijusi
laba ziema.
ja man būtu
tad es būtu
tas, kurš tevi atradīs
ja man būtu
tad es kļūtu
tavu durvju rokturis
ja es būtu
ja tu būtu
vai mēs kļūtu
klusas sveces mēmā naktī?
kā var nelūgt?
ja man būtu
tad es būtu
sen pie tevis pieradis
bet ja nebūtu
tad būtu
tavu sliedi nozadzis
ja es būtu
ja tu būtu
vai mēs šūtu
divas dziesmas vienā taktī?
kā var nelūgt?
kā var neprasīt?
seju žilbina saule
vējš aiz mākoņiem rotaļājas
un kamēr vien ritms neapstājas
aiz manis paliek vēl pēdas sniegā
tikai piecas minūtes
pirms vētra tās dzēsīs
no šīs pasaules
upēs sakarst ledus
peldot pret vēsu straumi
nāc, pastrīdēsimies
par to
kas nav gaumē
šķietami bezgalīgs stāsts
un apjucis labirints
ko jau sen ir pametis Pāns...
vai tas nav pašapmāns?
pēdas aiz manis
tā arī nenosauc tevi vārdā
tikai vēl mirklis
pienākt tām klāt
un uzrunāt
to atbalsi
kas skan cauri un pāri
kamēr vēl pavasaris
pasaule, mainies,
lai nevienam nav pieskarties bail,
pasaule, mainies,
lai uzvar viss,
kas dvēselē daiļš
pasaule, mainies,
lai kauns ir sist, nevis domāt,
pasaule, mainies,
lai vari droši nest visu,
kas tavā somā
pasaule, mainies,
pirms rīts ziemas segā tīsies,
pasaule, mainies,
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies!"
Kā nodziedāt dziesmu
tik lielu kā viss?
Kā nodziedāt dziesmu
tik dzidru
kā debesis?
Kā nodziedāt dziesmu
tik parastu
kā mana diena?
Kā nodziedāt dziesmu
tā
lai izsitas cauri sienām?
Kā nodziedāt dziesmu
tik tumšu
kā noslēpumi?
Kā nodziedāt dziesmu
kam notic pat atkritumi?
Kā nodziedāt dziesmu
par bezgalību?
Kā nodziedāt dziesmu
kas smeldzīgi spēlē
tavas dvēseles stīgas?
Tikai tā - bez vārdiem.
sajūtu bērns
jūrmalā rotaļājas
viņš noķer visas
viļņu atšūpotās pudeles
sajūtu bērns
ar trīcošu sirdi
atkorķē pudeli
un izvelk mūžvecu papīra strēmeli
- ja nu šī būs tā īstā
kurā rakstīts
kā uzbūvēt spārnus
sajūtu bērns
izlasa tikai vēl vienu
dzīves stāstu
sajūtu bērns
liek pudeli pie auss
un klausās
kā klusi raud džins
kura vēlmes neviens nekad nepiepildīs
sajūtu bērns
pieceļas
nopurina pludmales smiltis
un dodas mājās
tapis centimetru garāks
man pietrūkst vienas karaļvalsts
par ko atpirkt tavu smaidu
no laika zagļiem
pavadu dienas dzelzceļa stacijā
gaidot cisternu smieklu
taču šīsdienas muita vairs neļauj tos importēt
smagas ogļu kravas
uz sliežu savienojumiem aizdun
jā, vismaz sliedēm ir savienojumi
tie iztur
virs vagoniem
stabi stabi, vadi vadi
īssavienojumi un izsisti korķi
tavs pārspriegums satrauc manus putnus
tie aizlido
uz seno karaļvalsti
kuras man pietrūkst
lai atpirktu tavu smaidu
vienmēr kāds vilinās tevi uzzināt vairāk
muļķību
vienmēr kāds tevi sargās aiz gaismas vairoga
zelta būrī
vienmēr kāds ar jūsmīgiem brīvības saukļiem cīnīsies par tavām tiesībām
būt apmānītam
vienmēr kāds palīdzēs tev justies labākam
augstprātīgi
vienmēr kāds dos tev svētību
karam
vienmēr kāds tev norādīs uz vainīgo
ar līku pirkstu
vienmēr kāds aicinās tevi domāt ar savu galvu
to pašu ko viņš
vienmēr kāds
bet reizēm tu pats
melnbalti ļaudis
melnbaltā pilsētā
melnbaltus dubļus brien
tiem prātā melnbaltas domas
un somās
melna un balta maize
bet kabatās caurumus deldē
melnbaltas raizes
pelēkā kalnā
kam virsotne sniedzas pelēkā miglā
pelēki kardināli
ar mūsu likteņiem šahu spēlē
stabi, stabi
vadi, vadi
robeža
divdalīta melnbalta vienprātība
ja melnbalti vārdi
tev kaklā briest
iekod līdz sāpēm savā sarkanā mēlē
un atceries -
reiz bija tik krāsainas pasakas...
trīs māsas
cauri puteņiem brien
un uzkāpj visaugstākā kalnā
un nebaidās staigāt pa visplānāko ledu;
kas zina,
varbūt viņas nolaižas arī ellē
trīs māsas
apciemo tos, kas pelnījuši
un arī tos,
kam it kā jau sen ir vienalga
trīs māsas
visvairāk tiek gaidītas tur,
kur tās nevēlas doties
kas gan viņām parādīs ceļu?
varbūt tu?