2008 - 2018
Kad vēl mazliet auksti
dienās
kad pumpuriem vēl mazliet auksti
es pieskaros tev
tu pieskaries man
ar kautrīgi siltu plaukstu
un vēlāk
kad pāri mums smiesies mēness
laidīsim vējā ikdienas drēbes
un mūsu kājām tik nepieklājīgi basām
dosim skrējiena prieku
līdz miglots rīts piedzims rasā
dienās
kad pienenēm vēl mazliet auksti
neviens neko nesola
taču varbūt
tikai varbūt
mēs nenosalsim
kad viens otram zaros plauksim
Par rūķiem, maizi un Marsu
Es ticu, ka svētki atnāks
tik silti kā mākonis
un mierīgās sveču liesmās
sadegs pasaules rūgtums viss.
Es ceru, ka mājas radīs
arī kāds trollītis vārgs,
un tava draudzīgā roka
viņa dvēseli nosargās.
Es ticu, ka šajā naktī
atkal tuvas kļūs debesis
un mūsu sapņainās acis
simtiem zvaigžņu tur saskaitīs.
Es ceru, ka klusi, klusi
rūķi dāvanas eglēs kārs,
un vakara mieru baudīs
pat neganti sarkanais Marss.
Šī gaidītā diena atnāks,
kad cerībām ticēs ikviens,
un vīsies caur mūsu sirdīm
kāds bezgalīgs pavediens.
No rīta līdz naktij vēlai
svētku maizi mēs dalīsim,
un riecienus prieka pilnos
tālām ikdienām glabāsim.
Mātes ābele
Tavas ābeles baltie zari
pāri manai bērnībai liecas;
tie lūdz atvērt dvēseles logus,
lai ziedlapas plaukstās tiecas.
Tavas ābeles krāšņie zari -
saules vējš tiem cauri būs skrējis;
ik smaids, kas krīt Tavās lapās,
sevi simtreiz apkārt ir lējis.
Trauslos ābolus maigi sargā
Tavas ābeles stiprie zari -
aiz rokas Tu izvedi mani
no rudens tumsas līdz pavasarim.
Kad ceļavējš vilina tālēs
un atstāt mājas liek dzīves gari,
zinu – droši man būs tie ceļi,
pār kuriem liecas ābeles zari.
Upe
Kad saule pildīja straumi,
vēlējos iepīt tev matos smaidu,
bet manu neveiklo tauriņu
atvari norija ar klusu vaidu.
Par strauju es vēzēju airus,
tu caur asām šļakatām rājies,
mans vārdos neteiktais "piedod"
tagad kā akmens, važots pie kājām.
Upe vijas un dalās,
visdziļākos atspulgus laiks ir dzēsis;
tomēr visu, kas virpuļos zuda,
jau šodien citas straumes mums nesīs...
Dzīvesvējš
Es satiku tevi pa ceļam,
kam labpatīk cilpas mest;
mana roka satvēra tavu
un steidza uz mājām vest.
Tu teici, ka netici vējam,
aiz durvīm kas vilinot dzied,
tu solījies palikt, bet sirdī
vēlējies tālāk drīz iet.
Kā gan vest tevi pie prāta,
nelīdzēs vārds kluss vai spējš;
Un ko gan es varu tev pārmest -
arī mani šurp atpūtis vējš...
Labais burvis
Pasniedz man rokas.
Es nākotni pateikšu:
Tev kalnā būs kāpt
Līdz pat saulei.
Pasniedz man rokas.
Es pagātni pateikšu:
Viss notika tāpēc,
lai Tu būtu Tu pats.
Pasniedz man rokas.
Es tagadni pateikšu:
Dziļās zemūdens aizās
Tavi cerību kuģi vēl gaida -
es celšu tos gaismā.
Tikai pasniedz man rokas.
Mēs
Pie vēju nobružāta celma
tiksimies,
ar tukšiem vārdiem
nebārstīsimies,
no izdomātām pasaulēm sev vienu
paņemsim,
un kamēr tajā izdzīvosim -
dzīvosim.
Viens otra lomu šajā spēlē
nezināsim,
par pagājušo - nākošo
mēs nerunāsim.
Bet nākošreiz,
kad visi ceļi garām ies,
pie vēju nobružāta celma
nesatiksimies....
Brīvība
Mainīsim visatļautību
pret patiesu brīvi,
bez Vegetas
baudīsim dzīvi.
Rausim nost
pozitīvisma brilles,
un dažus nelabvēļus
mīļi sūtīsim dillēs.
Nebaidīsimies
domāt pārdroši skaļi,
ka zemeslodi
nopirkuši ir vaļi.
Visu dienu
skumsim līdz smiekliem,
un vakarā
slīgsim bezmiegā viegli.
Un citu rītu,
ja nebūs mums kauna,
ņemsim un sāksim
visu atkal no jauna.
Samelo man
Samelo man,
ka atradīs tas, kurš meklē,
un ikvienam ir rezervēta vieta
personīgajā paradīzē
vai peklē.
Samelo man,
ka vilki ir labākie bērnu draugi,
un Sarkangalvītes vakaros vēlos
mājās izmazgā traukus.
Samelo man,
ka viss būs labi,
kaķi vienmēr kritīs uz kājām
un šoziem nesasals
trauslie elektrības stabi.
Samelo man,
ka dūrieni sirdī ir tikai tiem, kuri vēl neizauga,
un zābaki spiež ne tāpēc,
ka pietrūka naudas.
Samelo man,
ka sirmais mats tavā plaukstā
nenozīmē neko
un vienmēr ir jāskatās augstāk.
Pirms atkal pamest mūs novārtā veselu gadu,
samelo man,
un varbūt tikai mirkli
neviens vairs nebūs vainīgs,
ka nejūtas laimīgs;
bet ja prasu par daudz,
tad samelo vismaz,
ka vienmēr pienāks rīts...
Melnāholija
Brīnumi sen pametuši tevi,
sēdi ceļmalā, kur vienmēr stiprāk līst;
pagātnē ir viss, ko laiks tev devis,
seja spogulī vairs sevi nepazīst.
Izraudi par to, kas sen jau bijis,
ilgi neceri uz to, kas nevar būt,
ceļš, kas tevi ilgi pavadījis,
atkal apļus met pirms tumšā tālē zūd.
Tavi noslēpumi reklāmstabus rotā,
tavas dusmas - čuksts pret vēju bezspēcīgs,
krāsas sajauc mākslinieka ota,
attēls zīmējas vien blāvi pelēcīgs.
Brīnumi sen pametuši tevi,
sēdi ceļmalā, kur vienmēr stiprāk līst
melnie mākoņi, ko citiem nepārdevi,
un tavs laiks, kad visas rētas dzīst...
Pretstati
Viss labais reiz beidzas
un viss sliktais - arī,
paliek vien tas,
ko tu pats vari darīt.
Nav ļauna bez laba,
nav laba bez ļauna -
kaut putns ir kails,
tas nezina kauna.
Velns nav tik melns,
kādu tu to mālē,
un baltie eņģeļu spārni
zūd pelēkā tālē.
Lai sauc tevi pa kreisi,
lai velk tevi pa labi,
tu laipni atteic:
"Ejiet jūs, abi..."
Viss labais reiz beidzas
un viss sliktais - arī,
tava līkloču taisne
ved visam pāri.
Aizgājušie
Vēl redzu tavus smieklus,
vēl redzu, kā asaras slauki,
ar tevis būšanu pilnas
manas šosejas un mani lauki.
Kurš pateiks, kurp tu aizgāji
dejot kosmisko gaismēnu valsi,
es nebeigšu tevi atrast
katra garāmgājēja balsī...
Atradums
es tevi atradu
saules staros,
es tevi atradu
ēnās garās
es tevi atradu
cietumos drūmos,
es tevi atradu
atmiņu krūmos
es tevi atradu
griežoties dejā,
es tevi atradu
krītot lejā
man nemaz netic
kaimiņu Raimis,
taču es tevi nosaucu
vienkārši - laime.
Apvelc un izkrāso
Apvelc ap sevi gaismas lodi
un aizmirsti visu,
it īpaši to,
ka rītdien atkal jāiet uz bodi.
Zīmē virs sevis miera arku.
Līdz sausai mēlei
laizi tūkstošiem marku,
sūtot vēstules par ticību, cerību...
Izkrāso savu ierūsējušo dzīvesvīksni.
Ja vajag - nozodz bālās krāsas
no putekļaino ceļmalas ziedu drīksnām.
Lētie zīmuļi nodilst un lūst -
laikam vainīgi ķīnieši.
Neskartais papīra sniegs
gaismas ātrumā kūst.
Man atkal ir bail ņemt jaunu lapu
un pieķēzīt.
Tilts
Satiksimies uz tilta
starp Tevi un mani.
Ar plaukstām tik siltām
pieskarsimies viens otram
un zināsim –
tas iespējams tikai uz tilta,
kur vārdi klusē,
bet nevaram tikties ne Tavā
un ne manā pusē.
Dzīve kā tāda
Dzīve ir tāda.
Tu vari stāvēt un skatīties,
kā notiek tā garām,
bet vari lekt iekšā
un doties līdz galam.
Tu vari
nočiept no kaimiņu Jankas krītu
un ar balti zīmētu smaidu
par spīti visam un visiem
sagaidīt rītu.
Kad lietus piepilda ielas ar peļķēm,
tu vari priecāties,
jo atkal ir izdevies izmirkt līdz ādai.
Jā, tava dzīve nepavisam nav tā,
ko televīzijas kaste rāda.
Taču kas gan tur slikts,
ka tu esi tu
un tava dzīve ir tāda...
Pasaulē ielīmētais
Es šodien tevī ielīmējos,
bet tu par mani tikai smēji;
kad lēniem soļiem garām gāju,
aiz muguras vēl suņi rēja.
Es šodien tevī ielīmējos,
un varbūt tu man atbildēji;
bet ziemeļvējš tik skaļi pūta,
ka atkal tevi nedzirdēju.
Es šodien tevī ielīmējos
un uzspļāvu uz visām rētām;
zinu – ir man nolemts palikt
mūžam tevī ielīmētam...
Rudens
Apses lapas kā zeltaini čipsi krīt,
neviens tās nav paguvis pārsālīt.
Virs galvas dzērvju sirēnas kauc;
kurš trakais tās prom no mājām sauc?
Mans atspulgs no peļķes pretī māj;
Saules starus mākoņi ziemai krāj.
Un ikdienas rūcošais autobuss
ir kļuvis tik noslēpumaini kluss...
Smilšu kaste
Tu šodien nenāc
mūsu smilšu kastē spēlēties.
Mēs nezinām,
ko mums no tevis vēlēties.
Tu dari visu
kaut kā pavisam citādāk,
Un mums ar tevi
nekas vairs kopā nesanāk.
Tu mājas uzcel
vienmēr pārspīlēti lielas.
Tās pārblīvē
pār mēru mūsu smilšu ielas.
Kaut noteikumos
nekas tāds konkrēts nav mums rakstīts,
Bet saproti -
cik reizes varam atkal tevi bakstīt.
Tu šodien nenāc
mūsu smilšu kastē spēlēties.
Mēs turpināsim
no citiem ikdienību vēlēties...
Lietus uz ceļa
Līst lietus.
Mēs satiekamies kaut kur uz ceļa
un varbūt jautri pabradājam pa peļķēm
vai arī
ar nopietnām sejām uzceļam septiņas dubļu pilis,
cerot uz laimi,
bet varbūt pavisam klusi un mierīgi
patrinkšķinām viens otram uz dvēseles stīgām,
vai arī nepavisam ne klusi un ne mierīgi...
Līst lietus,
un mēs tā kā gribētu atvadām paspiest viens otram roku,
taču tevis uz ceļa vairs nav.
Nejaukais lietus
līst tieši acīs...
Un atkal par tevi
Kā gan man tevi sameklēt?
Vai pēc šķirtības baiļu mokām,
Vai pēc siltām un saudzīgām rokām?
Kā gan man tevi sameklēt?
Kā gan man tevi noturēt?
Vai ar akmenī cirstu spītu,
Vai ar divatā baudītu rītu?
Kā gan man tevi noturēt?
Kā gan ar tevi saskanēt?
Vai svētku ugunis tēlot,
Vai klusi un ilgi kvēlot?
Kā gan ar tevi saskanēt?
Kā gan man, kā gan man, kā,
Kā gan man tevi sameklēt?
Veiksmes stāsts
Pelnrušķīt,
ieslēdz signālu aifonā,
lai noķērcas skaļi
piecas minūtes pirms jaunās dienas.
Tūkstoš un vienas nakts asaras
un plāksteri no pēdu tulznām -
tiem jāpaliek pagultē.
Pelnrušķīt,
"Kas tev prātā?" -
viens pārmērīgs tusiņš,
viens žilbinošs pašiņš
un agrā rītā viens priecīgi noguris čiviņš -
lai, lai pasaule skatās!
Šodien no ekrāna pikseļiem,
izsijātiem caur sociālā zirnekļa tīkliem,
smaidīs tavs veiksmes stāsts,
iekalts mūžīgs un neiznīcināms
Gūgles serveru klintīs...
Bet tur, aiz loga
par dzisušo mirkli liecinās
ķirbju Lekša karietes lauskas komposta kaudzē
un asaras,
kurām taču bija jāpaliek pagultē...
Skarbi par mīlestību
Tu mani atradi papardēs,
kas auga uz mana kapa,
un laikam nav vainīgs neviens,
ka jau sen tevi nesastapu.
Tu mani cēli no miroņiem,
un tagad pa pasauli klīstu,
starp brēcošiem kaiju smiekliem
meklējot vienīgo, īsto...
Klaidonis
Šodien izteikšos dzejā,
tas ir tik viegli,
kā ripot no kalna lejā;
kā paskrieties pļavā zaļā
un ļaut,
lai vārdi kā zāle aug vaļā.
Gan saule, kas spīd tieši sejā,
gan vējš - viss ir radīts,
lai par to dzejotu.
Bet dzejnieks –
dzejnieks ir radīts,
lai domās un vārdos
pa pasauli klejotu...
Uguns un ūdens
Uguns un ūdens ir manī.
Dedzināt - dzēst - iztvaikot - plūst.
Lai sadeg, kam jāsadeg,
lai aizplūst, kam jāaiziet...
Nosargāt,
lai nenosvilst mājas,
lai nenodziest sirdis,
lai, lai, lai ...
Uguns un ūdens cīnās.
Stāvu karstos tvaikos
un domāju,
kā saturēt visu.
Izšķirt vai jaukt?
Kuru par savējo saukt?
"Ребята, давайте жить дружно!"
Ceļš
Ceļš,
kādam vienīgais, īstais,
kādam citam
no visas sirds nīstais.
Tavi prieki un bēdas
uz ceļa atstāj
neizdzēšamas pēdas.
Tevis iespiestā zīmogā
krājas gadu oļi,
un kādam bērnam
aizķeras solis.
Vai celsies un tālāk skries?
Vai varbūt paņems lāpstu,
un savu taciņu raks?
Un jauns ceļš tur taps....
Ceļš no svešuma
atpakaļ mājās;
ceļš, kurš katram ir jānoiet
savām kājām.
Meitenei no bērnības
Reiz kopā pa pļavām skrējām,
par sīkumiem mazliet skumām,
par niekiem smējām.
Vasarās pasaku mākoņos lidojām,
ziemas vakaros iedomu gunskurus dedzām
un slidojām.
Varbūt ne viss bija gludi,
varbūt man kaut kur aizķērās nedzirdams "piedod",
bet varbūt
pie visa vainīgi laika plūdi?
Tā nu tas sanāca -
starp mums jau pasaule tāla...
un tomēr še tev no manis puķe,
ja nu ne īsta,
tad vismaz virtuāla!
Zem segas
Mana mazā dzīves izvēļu telpa,
to sasildīt var
ar vienu mierīgu elpu.
Dvēseles pavedieni
uz cilvēkiem tiecas,
just līdzi var pārstāt,
bet saites starp mums tik un tā sniedzas...
No rītdienas atnācis cilvēks
māca bez steigas,
kā baudīt šo brīdi,
pirms pienāk tam beigas.
Kāds ik pa laikam ceļ segas stūri un jautā:
"kā tev tur klājas?"
Es saku:
"Šis mirklis - manas mūžīgās mājas".
Klusums
Apsēdies, draugs, man blakus,
Klusums lai vieno mūs.
Tik daudzas jau staigātas takas,
Tik daudz vēl jānoiet būs.
Es zinu, mums daudz ir ko stāstīt,
Bet kā vārdos izteikt to?
Vai vērts runas smiltis bārstīt,
Gan par skaisto, gan sāpīgo?
Viens vārds - un neveikls mulsums
Draugus var izšķirt jau rīt.
Redzu - asaras, smaids un klusums
Ir patiess tev sejā šobrīd.
Nē, klusums starp mums nav vēl salis,
Tas dzīvo, tas virmo un skan.
Pirms jūrā grims saules valis,
Sirds vaļā būs tev un man.
Tik vienkārši
Tik sarežģītas trajektorijas
veido cilvēka darba diena,
tik sarežģīti
politiskās intrigas vērpjas,
tik sarežģīti
biržās indeksi lēkā,
tik sarežģīti
fotonu viļņu funkcijas brūk,
un tik vienkārši
visu pasauli pārklāj
bērna klusais
"Mammu, es tevi mīlu!"
Suns
Mans iedomu suns
pieņem mani tādu, kāds esmu.
Kad vakarā nedroši kļūst,
suns mierina mani
ar mierīgo elpas dvesmu.
Mans iedomu suns
vienmēr par visu luncina asti,
jo būt "pret" -
tas priekš viņa ir neiespējami,
neparasti.
Mans iedomu suns mīl it visu,
un viņam nav par to kauns.
Jau kuru gadu, aprejot mēnesi,
mans vecais iedomu suns
sirdī paliek mūžīgi jauns.
Dauka, dullais
Dullais Dauka
nevienam neticot
taisnību meklēt dodas.
Aiz pasaules malas nokrist un sasisties?
Lai jau.
Tā viņa pieredze un viņa ceļš.
Bailes?
Baidās vien tas, kuram ir ko zaudēt,
un zaudēt var tas,
kuram pieder mājas un koki,
un mēness aiz loga.
Bet Dauka dodas droši uz priekšu,
jo nav neko privatizējis.
Viņam vienkārši slāpst...
Izvēle
Ja es būtu klusums, tad dziļdomīgs,
ja es būtu skaņa, tad akords,
ja es būtu gaisma, tad ugunskurs,
ja es būtu ūdens, tad avots,
ja es būtu vējš, tad dienvidu,
ja es būtu koks, tad bērzs,
ja es būtu draugs, tad suns,
ja es būtu latvietis, tad no Latgales,
ja es būtu cilvēks, tad Māris...
Jauna valoda
Kad vakarā dodos dusēt,
Dievs, iemāci mani klusēt
sirds valodā.
Kad sapnī eju skolā,
Dievs, iemāci mani domāt
sirds valodā.
Un spraigās ikdienas dunā,
Dievs, iemāci mani runāt
sirds valodā.
Patiesības vārdā
Patiesības vārdā sevi meklējumos triecam,
patiesības vārdā trokšņojam un kliedzam.
Karojam par to, kas katram mums šķiet patiess...
Tu mums netici? Tad prom bēdz, neatskaties!
Dieva daļiņas pa tuneļiem mēs dzenam,
gaidām galu, ticot maiju kalendāram senam,
uz zvaigznēm sūtam ziņkārīgas kastītes no skārda.
Visa zinātne ir tikai patiesības vārdā.
Mūžamežus dokumentu papīrkalnos maļam;
aiz lidmašīnu astēm aizdomas mēs kaļam.
Bet varbūt debesīs kāds gudrais smejas bārdā,
jo arī melojam mēs patiesības vārdā.
Zirgs
Neļauj svešajiem uzcelt žogu,
neļauj ierāmēt tavējo zirgu,
bezgoži apsmies to krogā,
un blēži vedīs uz tirgu.
Tavs zirgs ir radīts vien brīvei
no saules lēkta līdz rietam.
Lai krēpes plīv cauri dzīvei,
lai lūst visi sētas mieti.
Kamēr vilina tālumā liesma,
droši ik ceļmalā stājies;
kur skanēs pakavu dziesma,
tur tev un zirgam būs mājas.
Nepaej garām
Kad rīta nogurums acīs,
nepaej garām.
Kad auto dūmos kūp ielas,
nepaej garām.
Kad darbā priekšnieks ir īgns,
nepaej garām.
Kad veikalā skaiti naudu,
nepaej garām.
Kad vakarā TV sit nervus,
nepaej garām.
Nepaej garām
saulei cilvēka dvēselē.
Varbūt haikas
lietus lāse noslīd pār loga rūti
viens kritiens no pašas augšas līdz apakšai
- tā dzīvē gadās
uz rokas klusi nosēžas ods
un iedzeļ
kāda sena atmiņa
sapņu grāmata -
neatpazītiem simboliem pilna
cilvēka dzīve
ābeles ziedi saraujas
un pārvēršas augļos
kāda lietderīga ideja
tramīgs putns ceļmalā
nedroši šaubās
cilvēka sirds
zaļš koka zars visiem nācējiem dāvā glāstus
un piedošanu
saņem kāda vainīga sirdsapziņa...
sauli pāri debesu jumam ripina
visaptverošais līdzsvars
mierina pēc taisnības alkstošo prātu
piecas dzērves
aizlido meklēt košākas krāsas
manas acis
plītī malka lēni iekuras
un mājīgi deg
manas domas
Pieticība
Klusi atnākt un aiziet klusi,
dzīves segu nevilkt uz savu pusi.
Dzīvot nomaļus, lēni dzīvot,
ļaut savam liktenim vējos plīvot.
Daudz neprasīt, pieņemt bezgala daudz,
pašam nenākt - gaidīt, kad sauc.
Vai nav pārmērīga šī pieticība?
Taisnība
Taisnības nav un nebūs,
kamēr dvēseles karojot sapūs,
kamēr ļaudis bez gala trīs mēles,
un turpinās prāta spēles.
Taisnības nav un nebūs.
Vien spēcīgas jūtas nelūst,
viss cits, ko dzirdi un redzi -
miglā tītas skatloga preces.
Taisnības nav un nebūs.
Ūdens viļņojas, kolīdz vējš uzpūš.
Tik gludi skries taisnības rats,
cik taisns katrs būs pats.
Paradīze
Reiz jaunā vietā mēs tiksimies
un sniegsim viens otram otu;
par labākiem neizliksimies,
lai kā ar' mūs nekrāsotu.
Par pili kļūs katra būda -
tā tas paliks, ja noturēsim.
Bet ja kritīsim, svešās kļūdās
savu tīrību nemeklēsim.
Prom vilka zobus un ādu -
būsim viens otram balstošs koks.
Sen jau aizmirsti grābekļu kāti,
puns pierē - tāls pagātnes spoks.
Lai eņģeļiem būt mums nav vēlēts -
priekšā debesīm mākonis krauts -
taču nav vēl liegts šajā spēlē
katram savu jumtu nost raut.
Jaunā vietā reiz sapņus sēsim -
paradīzes vārds tai ir dots...
Bet varbūt jau šodien mēs spēsim
savu Zemīti saimniekot?
------------------
Rīta tējā jauktu
un ar prieku baudītu
atmiņas no bijušās vasaras,
ja krūzē tik sāļi nepilētu
tava vientuļā bērna asaras.
Slinki laiskotos
ezera ūdeņos spoguļgludos,
ja tavi mestie akmeņi
nekultu manu ikdienu
baltās putās.
Ar mierīgu liesmu
degtu mans domu gunskurs,
ja gaismas rotaļas
netramdītu tik spēji
tavi satrauktie vēji.
Ļaudis teic, ka tevi skatīt visdrošāk
caur pozitīvisma teleskopu,
bet varbūt tikai caur to,
kas tu esi,
par sevi es topu?
Alkas
Mēnessgaismas apreibināts eju;
pelnu krāteros es jaušu tavu seju.
Vien atspulgs tas, vai tava īstā puse?
Par to nakts tumsā sienāži man klusē.
Pēc tevis jūtu bezgalīgas slāpes,
un neziņa ir stiprāka par sāpēm.
Kad tavu vārdu ceļa malā saucu,
ar sapņiem īstenību atkal jaucu.
Tevi atrast ilgojos un baidos.
Tu, baltā pilsēta, vai mani gaidi?
Vien miglas ķēmi aicina uz deju,
kad mēnessgaismas apreibināts eju ...
Putni
Ir dienas, kad vēlos līdz izmisumam
visus putnus laukā no būriem laist.
Lai nolīst pār mani
pateicīgu spalvu lietus
tik skaists.
Un neapturēs pat domas,
vai būra putniem vēl lidot lemts būs,
vai arī tie nosals,
vai par plēsoņu upuriem kļūs.
Tik ļoti man nagi niez
lauzt būru režģus
un savam attaisnojumam
izdomāt prāta mežģus,
līdz galu galā
iedzenu sevi stūrī.
Jo es - tikai vēl viens putns
vēl vienā būrī.
Nepaliec
Nepaliec tāds, kāds esi,
lūk, tev jauni pumpuri plīst;
nepaliec tur, kur esi -
neļauj ceļa ugunīm dzist;
nepaliec tad, kad esi -
izliets ūdens nav sasmeļams,
nepaliec tas, kas esi,
lai kā vēlies - nav iespējams.
Par laimi
Tā vēlējos pasaulē mieru,
bet aizgāju sarīvēt sieru,
tā debesu skaistuma alku,
bet devos uz tupeņu talku,
tā gribēju rozā brilles,
bet piemetu zupai dilles,
un tad
kā blīkšķis klusumā,
kā zibens no skaidras saules -
laime rodas salīdzinājumā.
Sāpes
Kāpēc tā sāp
tas, ka pietrūkst spēka,
kāpēc tā sāp
daži vecie grēki,
kāpēc tā sāp
neveiksmes un raizes,
kāpēc tā sāp
ikdienišķā maize,
kāpēc tā sāp
nesaņemtie prieki,
kāpēc tā sāp
neiegūtie nieki,
kāpēc tā sāp,
kad tieku vārdiem sists -
tas viss sāp brīžos,
kad esmu egoists.
Vakara ziņas
Nejautā, kā man iet,
ja tavas durvis ir ciet;
neklausies manos vārdos,
ja vēlies tos lēti pārdot;
netulko manus burtus,
ja sprieduma liesmas jau kurtas;
nenāc vakara ziņās rīvēt
ne privāto, bet tomēr - dzīvi...
Meitenei otrā pusē
Nospiest bremzes,
izmest enkurus tavās acīs,
un vienalga,
ko pulksteņi par to sacīs.
Mans "tagad" pīsies tev matos,
kad kāpsim
stingušā mirkļa ratos.
Gerdas prieka asara
būs mūsu dzinēja spēka avots,
un ziema vērtīsies vasarā.
Re, tomēr pulksteņi šobrīd ir mūsu pusē -
dāvinot vienu sekundi bezgalības,
tie līdzi mums klusē,
pirms kustību atsāk
nepielūdzamā lente
un otrpus kasei tava balss man teic:
"Divi eiro un četri centi..."
Tāpat vien
Ne par vakariem kopā
un šķirtiem rītiem;
ne par rotaļu mājām,
uz asfalta trieptām ar krītu;
ne par eņģeļu spārniem pirmajā sniegā,
ne par smiekliem un asarām
vasarās;
ne par to, kas bija vai nespēja būt,
ne par to, kādi gribam, bet nevaram kļūt;
ne par vārdu, ko baidāmies vaļā laist,
lai tas nepazūd, neizgaist;
ne par ko,
par visu un tāpat vien,
bezgala dziļi,
es tevi
un tu mani
...
Puses
Es neesmu tavā pusē,
bet neesmu arī savā,
paliksim vienmēr blakus,
un zobenus atstāsim pļavā.
Mans labais nav pretī kreisam -
plecu pie pleca tie soļo;
neplēsiet cilvēkus pušu,
nelieciet karā mīt zoles.
Klibojot savās pusēs,
šī cīņa būs jāzaudē -
kurš dūri ar naidu sit galdā,
to kauj paša izkliegtais "pret"...
Lielums
Kad gribas izdarīt kaut ko lielu,
piemēram,
no atkritumiem atbrīvot visu ielu
maršrutā mājas - otra Zemes puse - mājas,
tad atceros -
tas nevis tāpēc,
ka lemts katram nest savu krustu,
bet drīzāk tik tāpēc,
lai paliktu, nepazustu.
Aizkavējusies programmētāja lūgšana
Dievs,
pirms es piedzimstu,
atkļūdo mani septiņas reizes
un vienreiz sakompilē,
lai deru es Tev, sev un pasaulei...
Karš
Kājas dimdošiem soļiem
ceļā dodas,
sejas ciešanu pilnas,
sejas apgarotas.
Rindas viena aiz otras,
rīts neziņu vēsta,
uz galda aploksnes
paliek neatplēstas.
Tālu tie gāja,
varbūt tālāk kā spēja,
bet nosargāt mieru
ieroči nevarēja.
Tikai viens solis
sperts robežai pāri
starp aizsardzību
un asinskāri...
Pozitīvisms
Bēdu
zem akmeņa liku,
lai sapūst.
Bailes
pakāru apses zaros,
lai trīc.
Aizvainojumu
uz rīta sviestmaizes triepu
un noriju,
lai...
Un devos pasaulē laimi meklēt.
Naivums
Ir dienas, kad esmu naivs,
bet nezinu, vai tas ir sods
vai kaifs.
Naivajiem saule vienmēr spīd spožāk,
naivie bieži kļūdās un raud,
taču galu galā visu izkrāso košāk.
Karjera, intrigas, ambīcijas -
tas neder naivajiem,
viņiem vienkārši pietrūkst munīcijas.
"Tu esi naivs", kāds tev saka pikti,
bet vai tad būt naivam
tiešām ir tik nepiedodami slikti?
Imantam Ziedonim
Ar saules gaismu atnākam,
ar sveci rokā drebošā mēs projām ejam.
Ir ilgi dziedāts
pret vēju dzēlīgu, kurš tieši sejā....
Lai ļaudis stāsta melni baltas pasakas,
vai krāsainas - kā kuram sanāk.
Kas tālu aizgājis,
to nevarēs vairs panākt...
Sniegs
Vēlā vakarā
pagalmā iziešu
un sniegu apskaušu,
un teikšu:
"Eh, kā es tevi apskaužu..."
Ja es tā prastu
kā tu –
pat tumsā palikt tik tīrs un balts,
tad nemūžam nebūtu nevienam
par nastu.
Tomēr mēs abi
zinām labi,
kas slēpjas zem baltās segas,
un varbūt tu proti tēlot,
ka esi tik balts,
jo tev nav nekā, ko žēlot.
Un tāpēc tu paliec arvien
tik nepielūdzami ass un salts....
Nepiedošana
Lietus lāses atmiņu peļķes kapā,
un dubļi aicina rotaļāties
ar smiekliem un asarām,
cerot, ka tā būs labāk.
Smelt pilnu sauju un mest kādam sejā:
"Še tev par to, ka kādreiz..."
Dubļu peļķes nebeidz griezties atvaru dejā.
Pēc vakardienas tā slāpst,
bet gudrie teic:
"Izlietā ūdenī divreiz neiekāpt".
Eh, ko gan kāds tur vairs zinās -
rīt tik un tā atnāks saule
it visu bez nožēlas izdedzināt.
Zaudējums
Saule nolaižas pār jūru,
smilšu kāpā guni kuru,
tevi ciemos gaidīdams.
Vakar, cīnoties pret vēju,
laikam prātu pazaudēju,
tevi vaļā palaizdams.
Saule lēni atstāj jūru,
dzēšu savu ugunskuru,
dodos mājās dungodams:
"Ne tu mana,
ne es tavējāāā-a-a-ais..."
Bēglis
Es bēgu no tumsas,
jo baidos tikt pazaudēts;
es bēgu no gaismas,
jo baidos tikt atklāts;
es bēgu no skumjām,
jo baidos, ka sāpēs;
es bēgu no laimes,
jo baidos,
ka pēc tās nekā labāka nebūs;
es bēgu no meliem,
jo baidos tikt piekrāpts,
es bēgu no patiesības,
jo baidos savus maldus atzīt;
es bēgu no vietējiem,
jo baidos tikt pieradināts;
es bēgu no bēgļiem,
jo baidos no svešā...
Manas bailes - mūžīgais dzinējs,
un mūžīgās bremzes...
Ja arī tu bēdz,
tad nāc - bēgsim kopā,
līdz izaugsim lieli un stipri
un varēsim apstāties,
un iesmieties
bailēm tieši sejā...
Skolotāju dienā
Visiem skolotājiem vēlu
saules piepildītas dienas,
gudrus, talantīgus bērnus,
skolas - stipras, siltām sienām.
Lielām idejām un darbiem
lai jums vienmēr gana jaudas
un lai maciņos un kontos
katrai dienai pietiek naudas!
Akmens
Stum savu akmeni kalnā,
pāri negribēšanas ciņiem,
cauri lepnuma asajiem krūmiem,
kājām mirkstot attaisnojumu strautos.
Stum, ripini, velc vai spied -
ceļš ir netīrs un tāls....
Kādā rītā,
kad tavas pēdas kalna virsotni sniegs,
ļauj pirkstiem savu akmeni skart.
Vai vēl jūti gadiem ilgi akmenī kaltās
un dubļiem pildītās zīmes?
Notīri tās;
nežēlo līdz asinīm rētainās plaukstas.
Liec akmeni kalna galā un gaidi -
reiz atnāks kāds, kurš to pazīs.
Tajā dienā tu kļūsi brīvs,
bet tavs akmens
paliks kalnā uz mūžiem,
līdz pamazām atkal aizaugs
tajā iekaltais
"piedod".
Romantika
Es tevi mīlu tik ļoti,
ka spētu vakarā nomazgāt traukus
un dienā izravēt pāris labības laukus.
Tikai tāpēc, ka mīlu
es reizēm masēšu tavas sāpošās kājas
un kārtējo reizi
mēbeles pārstumšu visā mājā.
Tu manī ilgi skaties, un šķiet -
tūlīt man tiks noteikta diagnoze,
tomēr dzirdu tevi jautājam klusi:
"Un kā ar rozēm?"
Es saku - ja tu tā vēlies,
tad rozes mēs stādīt steigsim
un ik pa brīdim
abi no ziedu smaržām reibsim...
Tu purini galvu un teic:
"Nē, tas neder -
tā nav īsta romantika".
Un tev ir taisnība -
tā ir tikai
vienkāršā ikdienas mīlestība.
Atspulgi
Es zvaigznēs skatos -
tur tūkstošiem bišu stropu balsīs dzied mani sapņi.
Es dziļās aizās skatos -
tur manas bailes nepārvaramā kritienā reibina.
Es jūras dzelmē skatos -
tur mani noslēpumi, kurus nedrīkstu zināt es pats.
Es debesīs skatos -
tur mana aizrautība straujus līkločus met.
Es tevī skatos -
tur mana mīlestība.
Mainīt?
Ja vien es spētu, ja vien es varētu
Lielo Filmu atpakaļ tīt,
izgriezt kadrus un salīmēt greizās vietas,
vai es to darītu?
Ja vien es spētu, ja vien es varētu
visas sāpes un ciešanas remdēt,
lai dzīve tik viegli uz augšu vien ripo,
vai es to darītu?
Ja vien es spētu, ja vien es varētu
bēdas un problēmas sapakot
un zem lielā Saules akmeņa palikt, lai sadeg,
vai es to darītu?
Ja vien es spētu, ja vien es varētu
zemi un debesis spilgtākas krāsot -
izpatikt tiem, kam vakar viss bija labāk,
vai es to darītu?
Laikam jau nē,
varbūt tāpēc, ka nezinu,
bet varbūt vienkārši bail...
Vilcieni
Viens elpas vilciens
līdz sākumam.
Viens tintes vilciens
no punkta ā līdz punktam bē
tavā kartē.
Kura roka to zīmējusi?
Viens dīzeļvilciens,
starp divām bezgalībām spriegots,
starp dzimšanu un nedzimšanu.
Tik ārēji spēcīgs,
tik iekšēji trausls
kā dzīvība.
Internets
Aiz memēm un troļļiem,
aiz rikuroļļiem,
aiz tvitera vīterošanas,
aiz tekstiem, ko sagandē
propaganda,
ir cilvēks
ar savām iedomu blusām,
ar cerībām klusām,
ar rētām,
kas gūtas triecoties
pret nepārvaramām sētām,
un varbūt ar degošu sirdi...
Vai tu viņu dzirdi?
Vai tu viņu dzirdi?
Meklējot ceļu
...starp diviem grāvjiem,
starp sniegu un dubļiem,
starp debesīm un elli,
starp neskaitāmām patiesībām,
starp Austrumiem un Rietumiem,
starp vainu un apvainošanos,
starp sāpēm un smaidu,
starp sapņiem un nomodu,
starp sataustāmo un ilūzijām,
starp sevi un ne-sevi
dvēsele meklē ceļu uz templi,
jo tukšā baznīcā Dieva nav.
Pamestie
Kā slīkstoši kucēni,
kam mājās pietrūcis vietas...
Vai sirdis kļuvušas cietas?
Bet varbūt kāds dzīvesstāsts
sasniedzis beigas?
Eju garām ar sāpēm
par to, ka nespēju veldzēt kalstošo lapu slāpes,
un ar kaunu sejā
par to, ka arī manos plauktos
jau kādu laiku pietrūkst klusi švīkstošās dejas...
Ar nodurtu galvu
eju garām tiem -
grāmatu maisiņiem
pie atkritumu konteineriem...
No rīta
No rīta
acīm ciet
slinki pieskaros dienai,
kamēr tā nav atņēmusi
kluso dzimšanas prieku.
No rīta
sapņa drumslas lasu,
sevi kopā lieku no neskaitāmajiem "es" un "ne-es"...
kur pavedienam sākums,
kur gals;
un kur ir mans dziļi personīgais,
bet ne privātais kamolā tinējs?
No rīta
vēl mirkli baidos vērt durvis -
vēl tikai brīdi ļaujiet slīgt neziņā,
vēl nepazīt vaibstus,
ko dzīves spogulis atsegs...
No rīta
es atkal dzimstu
un neesmu ne laimīgs, ne nelaimīgs,
jo rīts
ir tikai rīts
un diena nav mans lēmums,
bet tikai diena.
No rīta...
Par daudz
kad ir par daudz,
es paceļu seju
un noteku lietus pilienam līdzi
kad ir par daudz,
es saraujos smilšu graudā
un pieķeros tavai čībai
kad ir par daudz,
es izslēdzu balsi
un kļūstu par tikšķi mūžības pulkstenī
kad ir par daudz,
es neesmu vairs es,
ir tikai viss cits
kad ir par daudz,
lai jau ir - ja nu kādam to vajag...
Sniegs
šovakar
miljoni piepildītu vēlmju
no debesīm krīt
bet varbūt
kaut kur karš vēl nav beidzies
vienu mūžības mirkli
noķeru plaukstā,
tas izzūdot klusi dveš -
laiks ir tik īss,
steidzies, steidzies...
Garāmgājējam
kad tiksimies,
nelūdz man cigareti;
kodīgi vēji no rietumiem un austrumiem pūš
kad tiksimies,
smejies,
lai zinu,
ka neesi pārdevis smieklus
pelēkiem cigāru kungiem
kad tiksimies,
laid savus putnus brīvē;
es klausīšos spārnu vēdās,
un skatiens tiem sekos bezgalībā
kad tiksimies,
nelūdz man cigareti;
es nesmēķēju.
Nežēlīgie svētki
Dzīvokļos lēni mirst
tās, kas reiz dzimušas mežā.
Pieskaros -
au,
iedur vecgada apņemšanās
neizpildīta.
Jaungada scenārijs
neuzrakstīts,
un autobuss traucas bez pieturas zīmēm
pa apli.
Skatiens pieķeras "kur?" un "kāpēc?",
lūdzot "cilvēk, jel stājies".
Lai paliek mežā
tās, kas tur dzimušas -
lai jaungada dzimšanas diena
ir balta
kā sirdsapziņa.
Biļete
Kasē nopirkta biļete
ceļam vienā virzienā,
no dzimšanas uz priekšu,
no apakšas uz augšu,
no ... uz ...
Vilciens dodas ceļā,
tā gribētu ticēt, ka pirmo reizi,
taču tik pazīstami šie laternu stabi
un vienmuļais "tuk tuk" no rīta līdz rītam,
un sejas, un balsis -
klau, vai es tevi nezināju jau vakar?
Roka biļeti ņurca un ritina;
nāc, draugs, būsim ceļabiedri
vismaz līdz nākošai pieturai;
un ja vēlies, tad uzraksti savu vārdu
biļetes otrā pusē,
lai nākošā reisā zinu,
ka tas biji tu.
Kasē nopirkta biļete
ceļam vienā virzienā.
Arī tev.
Prasības
Prasi no manis daudz,
prasi ziedot, piedot, aizdot un nedot,
prasi mīlēt
un nākotni kafijas biezumos zīlēt,
prasi lidot, rēķināt un rakt grāvjus.
Prasi no manis vēl vairāk,
prasi, lai divas sirdis sistos vienā taktī,
prasi zināt tik daudz un nezināt arī to pašu.
Prasi no manis neiespējamo,
prasi zvaigžņotas dienas un saulainas naktis,
prasi būt stiprāk, augstāk, tālāk un tuvāk.
Prasi no manis visu -
zars lieksies, locīsies, cilposies, mezglosies,
bet nelūzīs,
jo kailais, bet sīkstais zars
ir vienīgais,
kas cilvēkam palicis pāri.
Smilšurušķiem
Smilšurušķa vecā smilšu pils
vēl arvien dārzā aug,
sargāta no vējiem,
no svešiem zābakiem
un zirgu pakaviem,
kuri vakaros garām dun lepni,
aizvedot bijušās pelnrušķītes
uz īstām pilīm.
Plašajās smilšu pils zālēs
spokojas bērnības smiekli.
Vai rotaļas beigušās,
vai varbūt tām mainīti nosaukumi?
Kas dārzā,
kas Īrijā,
un vai turku pupas reiz atrada jaunu Anglijas atslēgu?
Varbūt kaut kas tika paslēpts
un tā arī palika neatrasts,
jo Smilšurušķis
neprata skaitīt līdz eiro...
Pie smilšu pils ieejas blāvi saskatāms
Vinnija Pūka "Izgajs driznaks",
rakstīts ar trīsošo Smilšurušķa roku...
Viņš melo. Nav izgājis,
neiznāk, nesanāk, nenāk...
Debesis
Debesis
šonakt pilnas ar dzimumzīmēm,
tur gan mana, gan tavējā.
Uzlec, noriet,
paceļas, nokrīt,
mirgo, izdeg, kvēlo -
kura no tām ir ticība, cerība vai mīlestība,
un kura - vienkārši garlaicība?
Lidmašīnas
aiz sevis likteņa līnijas savelk,
kādam tīras, citam - tik indīgas,
bet galu galā
tās visas reiz iznēsās vēji.
Mākoņi saveido kustīgus kaķīšus,
cerot saņemt kārtējo "Like" un "Man patīk",
kaut gan runa nemaz nav par balti pūkainiem krekliem...
Debesis
šonakt pilnas ar dzimumzīmēm,
raugās uz mums,
zvaigžņu dzīlēs dzimušiem
putekļiem, stariem vai skaņdarbiem?
Izvēlies pats.
Lidot
Ikviens vēlas lidot,
ja ne līdz debesīm,
tad vismaz augstāk par zemi.
Ikviens vēlas lidot,
tieši šodien, jo rīt nebūs nebūs laika.
Tā tīkami kņud,
kad aug spārni,
un tā dedzina,
kad tos nosaldē ledaini vēji.
Ikviens vēlas lidot,
augstāk, tālāk;
skatīties Saulei sejā
pirms akmens smagumā lejup krist...
Ikviens vēlas lidot.
Vīrs ceļmalā grīļojas
un asarojošām acīm pudeli augšup paceļ -
spārni jau atkal nodzerti...
neraudi, Ikar,
gan tie no jauna izdīgs.
Nāc blakus,
mums ir pa ceļam;
iesim dziedāt tās dziesmas,
kas liek spārniem augt,
jo ikviens vēlas lidot.
Par Indiju
Nebrauc uz Indiju
skaidrību meklēt,
un arī uz Tibetu nē.
Tagad un šeit
pieskaries cilvēkam blakus
un skaties,
kā tavs atspulgs viņa atspulgā spoguļojas.
Nē, tu neesi Narciss.
"Spogulīt, spogulīt..."
"Teikšu tev tā - bezgala daudz tev vēl jāstrādā".
Nebrauc uz Indiju
skaidrību meklēt.
Attālumam nav nozīmes.
Patiesība ir visur.
Apļi ezerā
Jauns aplis ezerā virmo.
Akmens sen jau nogrimis,
un sviedējs
lēniem soļiem mūs atstājis.
Aplis plešas,
robežas plūst un mainās;
kurš pateiks -
kur sākos es un kur tu beidzies?
Aplis izkūst,
un atkal, gluži kā Imants Ziedonis,
kāds saskaita līdz Vienam -
Viens aplis, ezers, akmens
un sviedējs.
Kā?
kā gan koki prot augt
un kā mākoņi nebaidās
atmest kaunu un aizsegt sauli,
kad zālei slāpst
kā gan putnu kompass
vienmēr rāda uz mājām;
kā pasaule zina
uz kuru pusi tai riņķot;
kā laiks nemet cilpas,
un kā zeme mūsu pēdu siltumu glabā,
bet viena cilvēka roka atkal un atkal
otru roku
neatrod...
Pilsēta
Pelēkā pilsētā
pelēki cilvēki staigā,
ar Holivudas smaidu sejās
tie dara pelēkus darbus.
Pelēks lietus
no pelēkām debesīm krīt,
un ceļmalā pelēks suns
gaida, kas notiks.
Bet pelēkā krustojumā
caur pelēko asfaltu
zāles stiebriņi laužas.
Zaļi.
Identitāte
saule visus jautājumus izdedzina
līdz pat smilšbaltai tuksneša lapai
mani rāmji mežmalā zaļo
zari vijas un lokās
nekādas skaidrības
ūdens krānā ir beidzies
un vairs nevaru nomazgāt svešās krāsas no sejas
šķiet, gaidu tavu pieskārienu
bet varbūt nemaz nē
un tā saule...
man vairs nav jautājumu
jautājums ir "es"
Cilvēks un zvaigzne
Kaut kur lielā tālumā
supernovas asara
krita melnā caurumā.
Neraudi, mana zvaigzne,
gan reiz kāds cilvēks mazs
uz putekļainas planētas
tavu vēlēšanos
piepildīs.
Pelēcība
viņš neprasīja daudz,
viņš gribēja tikai būt
pavisam parasts pelēks pelēns
bet nez kāpēc
kļuva par
pavisam pelēku
nezinkurnezinkadnezinko
O-pozīcjia
mana pozīcija
nostājas pret negāciju
aizsargājoši uzbrūkošā pozā
sakrustotām rokām
ar urbjošu skatienu pāri degungalīgām brillēm
un mierīgā, bet efektīvi respektablā balsī saka:
"pietiek!"
---------------------------
tur ārā lietū
lielā evolūcija ar vēl lielāko entropiju
krustcelēs rotaļājas
un varbūt arī vēl kāds trešais
un varbūt neviens tur nav lieks
šeit iekšā virtuvē
tikai es un šķīvis ar kartupeļiem
vakar tā nebija un rīt arī nebūs
bet tagad ir
ir tikai tagad
Vakara eksistenciālisms
tējkannā klusi dzied koris
ļaužu logos ēnas dejo valsi
uz ledusskapja murmina
mazliet nogurušas radiobalsis
esmu viens,
divatā ar savu pastāvīgo klātbūtnes sajūtu,
uz mēles simtiem vārdu
no Dieva līdz neironu impulsiem...
nosaukumam nav jēgas,
ne "es", ne "tu" neizsaka neko
un visums turpina dunoši klusēt
Ceļš
ceļš pacieš
bērnu kailos
un kareivju asos soļus
pār nevērības asajām lauskām.
var jau būt, kāds no viņiem
tikai rotaļājas
ceļam pieder
saulē kūstošais saldējums
tik nežēlīgi izrauts
no naiva upura rokām
un ceļam pieder asfaltā ieceptais
tūkstoš pirmajā pasaku naktī
atmestās smēķēšanas
vienīgais liecinieks.
un ceļam pieder
tā melnā sliede tieši pa vidu
kur reiz kāds mēģināja noturēt līdzsvaru
balansējot
starp primitīvām tieksmēm un apgaismību
lai cik dīvaini neliktos
bet ceļam pieder arī zvaigznes
vismaz tais brīžos
kad naksnīgie atspulgi
spēlējas peļķēs
ceļa malās
reizēm guļ tie
izsmējīgi kaucošo riepu satriektie
sapņi
un vējā izmestie čipsu solījumi
tas ir tas ceļš
pa kuru ik pa laikam gribēji aiziet prom
bet vienmēr atnāci atpakaļ
pie sevis
jo ceļam nav izejas
ceļš tiešām pacieš visu
taču viņš mirst
aiz pēdējā gājēja pēdām
tādēļ nebremzē
pabrauksim kopā
vēl ļausimies vējam un ātruma tieksmei
jo mums ir pa ceļam
un vispār -
šai brīdi mums vēl kādu laiku būs
katram pa vienam ceļam...
------------------
atnāk viens
pieskāriens
uzrej rīts
negaidīts
atkal parasta banāla diena
kurā jāiet pēc piena
un beidzot vakars
un tam visam
ir kaut kāds sakars
ar dzīvi...
------------------
dvēsele dejo
cauri putekļiem pilsētas nomalēs
pāri dienišķās maizes dārziem un tīrumiem
ātrāk, straujāk
līdz pacelties spārnos
dvēsele klejo
no vienas Zemes malas līdz otrai
no nekurienies līdz bezgalībai
pa vienkārši sliktām un labām vietām
meklējot sevi
un vakaros
kad dvēselē atgriežas mājas
par visu kas sāp un kas skaists
dvēsele dzejo
Ja es zinātu
Ja es zinātu,
ka reiz melnie caurumi aizvērsies
un atkal kā zvaigznēs spīdēs,
ja es zinātu,
ka pāri maniem bērnības ūdeņiem
atkal reiz kādam
smaragda spāres slīdēs,
ja es zinātu,
ka piliens bez nožēlas
vēlreiz ritēs pār pasaules loga rūti,
ja es zinātu,
ka senā dziesma
vienmēr skanēs kāda dzirkstoša bērna krūtīs,
un ja es zinātu,
ka stiebru pie stiebra
kaudzēs droši un kārtīgi saliksies siens,
tad es būtu viens vesels,
bet nekad
vairs nebūtu viens.
Dzīves ģeometrija
Pa nogriezni
no A uz B
kāds punkts lien, rāpo,
skrien, lido...
Tas raugās uz līniju pirms A un aiz B -
šķiet, tur kaut kas reiz ir bijis
šķiet, tur kaut kas turpinās arī pēc tam.
Punkts vienmēr viens,
jo nogrieznī nav vietas citiem,
pat ja uz mirkli līnijas krustojas
vai pat sasienas mezglos.
Līnijas, punkti un nogriežņi bija un būs,
bet punktiem un nogriežņiem mūžība liegta -
kāds griezējs vienmēr nogriež tieši no A līdz B,
un kas zina, vai pirms tam
bija septiņas reizes nomērījis...
No A līdz B
kāds punkts sapņo par nogriezni
vai pat par visu līniju,
un reizēm pat uzdrošinās domāt par griezēju,
taču beigās
visam vienmēr tiek pielikts vien punkts.
Garāmgājēji
Es tev neesmu nekas,
un tu man arī.
Mēs tikai klusi paslīdējām
viens otram garām,
un manas jakas piedurkne
uz mirkli pieskārās tavai.
Bet varbūt
mēs apstājāmies un parunājām
par mākoņiem debesīs
un nodokļiem uz zemes.
Kamēr garām paskrēja melnbalts kaķis,
es paguvu iebrist tavā dvēselē,
un tu - manējā.
Tavs stāsts
kā smeldzīgās elektriskās ģitāras skaņas
no kaimiņu dzīvokļa.
Puzle
Iesim kopā likt "puzli".
Tavs fakts, manas sāpes,
kaimiņa viedoklis
stūrgalvīgais.
Iesim kopā likt "puzli".
Tavs sods, mana atriebība,
garāmgājēju lamas.
Iesim kopā likt "puzli".
Mans sapnis, tava fantāzija,
bērna pagultes briesmonis.
Iesim kopā likt "puzli".
Tava bioloģija, mana fizika,
dzīves filozofija,
FrankEinšteins.
Iesim kopā likt "puzli".
"Ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena",
ne sākuma, ne gala.
Varbūt tur, augšā,
vai arī tur, lejā,
kāds redz Lielo Ainu
un smīn, un brīnās,
kā "mēs" te, pa vidu, cīnās
un netiek galā ar "puzli".
